Kazhes pierakstu burtnīca

Kārtīgi apskatījuši to vienu gleznu, cēlāmies kājās un vēl mazliet pastaigājām pa galeriju, līdz varētu teikt, ka vairāk vai mazāk viss tajā bija apskatīts. Izņemot pagrabu, kurā bija skatāmas īpaši senas gleznas, izlēmām bez tām iztikt.

Ko darīt tālāk? Protams, iet ēst. Tiesa, bez Raita un viņa zināšanām par labākajām ēstuvēm Londonā, tas nebija tik vienkāršs uzdevums, līdz ar to paļāvāmies uz to, ka es ceļā uz muzeju biju redzējis vienu līdzīga stila ēstuvi kā tā, kur mēs bijām iepriekšējā dienā. Izrādījās gan, ka mana izpratne par "tas bija tepat netālu" nebija super precīza, bet patiesībā - arī tik traki tālu tas nemaz nebija, pat ne pusjūdze tur nesanāca. Cita lieta, ka gandrīz pagājām īstajai vietai garām. Taču izrādījās, ka tieši turp doties noteikti bija vērts, jo šis Wetherspoon ir apmeties leģendārās telpās. Šajā vietā ilgus gadus bija atradies Marquee Club, un kas tik tur nav uzstājies! Man kā pirmie prātā nāk Pink Floyd, bet uzgāju arī sarakstu ar leģendārākajiem koncertiem tajā. Ja nevēlies vērt vaļā šo saiti (vai arī tā laika gaitā ir beigusi eksistēt, atšķirībā no mana bloga, kas, protams, būs nemirstīgs), tad te izpildītāju uzskaitījums: The Rolling Stones (te viņi spēlēja savu pirmo koncertu vēsturē!), The Who, Pink Floyd, Jimi Hendrix, Led Zeppelin, David Bowie, The Sex Pistols, Motörhead, The Cure, Joy Division, The Police (vēl citi uzskaitīti, bet tie man nešķiet gana svarīgi). Nu, jā - un mēs šajā vietā devāmies paēst. Skaidrs, ka pagājis ļoti ilgs laiks, kopš šajās telpās visi šie leģendārie mūziķi spēlējuši, bet šī vieta ir tiešām super leģendāra, un bija forši to apmeklēt.

Plānā bija apmeklēt vismaz kādas dažas no tradicionālajām Londonas tūrisma vietām. Edijam tā tomēr bija pirmā reize Londonā un, lai arī pašu svarīgāko (suņu skriešanu) viņš bija redzējis jau pirmajā vakarā, ir šajā pilsētā arī šis tas cits. Cilvēks, kas nav bijis Londonā, kā likums vēlas apskatīt Lielo Benu jeb parlamenta ēkas pulksteni, to arī izdarījām. Pie reizes redzējām piketu Ukrainas atbalstam (putins joprojām ir huilo - nākamajā dienā to skandēsim Londonas ielās un stadionā). Noslājām gan Vestminsteras abatiju, tad bija doma vai nu iet līdz Bekingemas pilij vai arī doties uz Taueras tiltu. Un šo izvēli atviegloja uz vietas dzimušais lēmums vakara plāniem: tomēr aizdoties uz kādu mūziklu. Variantu, kur varētu tikt šajā pat vakarā un vēl par saprātīgu naudu, nebija sevišķi daudz, tad nu izlēmām doties uz muzikālu interpretāciju Tima Bērtona "Edvardam Šķērrocim". Nokļūšanu vajadzīgajā vietā ar Bekingemas pili apvienot nevarēja, bet ar Taueras tiltu gan. Aizbraucām ar vienu transporta līdzekli līdz tiltam, pārgājām tam pāri ar kājām, un iekāpām autobusā, kas mūs aizveda prom no centra uz vietu, kur bija paredzēts baudīt kultūru vai kaut ko tamlīdzīgu. Par mūziklu uzrakstīju jau iepriekš, labākais, ko par to varu teikt - ar alu zālē varēja ieiet, un krēsli bija diezgan ērti. Bet tas nenozīmē, ka šī pieredze bija vilšanās, nebūt nē.

Iepriekš bijām vairākkārt interesējušies, vai Raitis plānotu mums pievienoties uz jebkādām aktivitātēm, bet atbildes no viņa puses bija strupas un noraidošas. Kaut kas acīmredzami nebija labi, bet kas tieši - to īsti saprast nevarēja. Labi, var vēl saprast, ka cilvēks izlemj, ka viņam nav intereses doties uz šaubīgas kvalitātes mūziklu, bet pēc tā bija gluži normāls piedāvājums: Pikadilli laukumā satikt Kristianu (to, kas Edija brālis) un aiziet iedzert vēl pa kādam alum. Taču arī to Raitis izvēlējās nedarīt, noziņojot, ka viņš ārstēšoties dzīvokli ar viskija palīdzību. Nu, labi, katrs lai rīkojas tā, kā pats uzskata par vajadzīgu. Mēs tikām aizbraucām ar autobusu uz Pikadilli, Kristians bija jau priekšā, pēc brīža ieradās arī kāds viņa radinieks, šķiet, reāli tas bija viņa sievas radinieks, bet vai man svarīgi iegaumēt šādas detaļas, būtiskākais bija tas, ka šis vīrietis Anglijā dzīvo jau ilgus gadus, bet uz suņu skriešanu nav bijis ne reizes. Eh, nemāk tie baltieši integrēties! Bet vismaz alu dzert viņš bija gatavs, tāpat mazliet vēlāk mums pievienojās arī kāds Kristiana kolēģis, kurš, loģiski, arī bija ieradies Londonā uz futbolu. Pasēdējām bārā, pārrunājām svarīgākos ar futbolu saistītos jautājumus, un izklīdām. Vēl prasījās uzēst vēlās vakariņas, ko iecerējām darīt mūsu dzīvesvietas rajonā, taču svētdienas vakarā tur viss bija diezgan pamiris, līdz ar to beidzās viss ar paviesošanos tuvākajā pārtikas bodē, kur tika nopirkti ne pārāk iedvesmojoša paskata ēdieni Āzijas gaumē, kurus uzsildījām cepeškrāsnī. Raitis vismaz bija pietiekamā kondīcijā, lai varētu mūs ielaist dzīvoklī (iepriekš arī par to nebijām droši), izrādījās, ka viņam ir kaut kādas problēmas ar zarnām (gribētos cerēt, ka pēc atgriešanās Igaunijā viņš ir pievērsies to risināšanai, bet pārāk optimistisks es nebūtu - mēs, vīrieši, lielākoties esam šajos jautājumos visai stulbi un stūrgalvīgi, es šī teksta rakstīšanas dienā, par spīti diezgan nejaukam klepum, summāri noskrēju 17 kilometrus, neesmu drošs, ka tas bija super prātīgi darīts). Sagaidījis mūs, Raitis, kurš pēdējās desmit stundas bija galvenokārt nogulšņājis, aizgāja gulēt pa īstam. Mēs uzēdām ne pārāk gardos ēdienus, noskalojām tos ar pieskaņoto Irn-Bru un sekojām viņa piemēram.

Otro rītu Londonā sāku līdzīgi kā pirmo - ar skrējienu. Tikai mērķis šoreiz bija cits - Londonas stadions. Šajā stadionā 2012. gadā risinājās Londonas Olimpiskās spēles. Tā kā Latvijas medaļnieki šajās spēlēs (Māris Štrombergs ar BMX velosipēdu un Pļaviņš/Šmēdiņš pludmales volejbolā) savas sacīkstes tajā neaizvadīja (tā vismaz šķistu loģiski, ka futbola/vieglatlētikas stadions šādām izklaidēm nebūtu īstā vieta), tad no Latvijas pārstāvjiem, kas tur sacentušies jāizceļ Ineta Radēviča, kas tāllēkšanā izcīnīja augsto ceturto vietu, bet vairākus gadus vēlāk tika atlecināta atpakaļ, viņas rezultātu anulējot dopinga dēļ. Pozitīvais - Radēviča ar šo vienu startu medijos gozējās divas reizes par to pašu naudu! Nu, jā, un šajā stadionā tagad spēlē premjerlīgas klubs West Ham United. Te varētu kaut ko pastāstīt par šo klubu, bet - kālab lai es to darītu? Nu, jā, viens no klasiskajiem Londonas futbola klubiem, relatīvi titulēts, bet kāda man kā latvietim gar to darīšana? Vai tur kādreiz ir spēlējis kāds Latvijas futbolists? Nav. Ja gribi saikni ar Latviju, tad Londonā vari doties uz Craven Cottage stadionu, kur Fulham rindās spēlējis Andrejs Štolcers, vai uz Selhurst Park, kur kā Crystal Palace pārstāvji spēlēja Aleksandrs Koļinko un Andrejs Rubins. Vai arī uz dzīvojamajām mājām, kuru vietā atradās Highbury stadions, kurā kā Arsenal spēlētājs Igors Stepanovs kļuva par Anglijas čempionu. Tikām London Stadium ne uz ko vairāk kā uz rīta skrējiena galamērķi, kuram turklāt var ērti apskriet apkārt, pretendēt nevar. Lai vai kā, es savu plānu izpildīju, un vismaz ķeksīša pēc vienu papildu stadionu Londonā no ārpuses apskatīju.

Raitis no rīta bija augšāmcēlies. Varbūt ne gluži simtprocentu līmenī (viņš tāpat no gultas izrāpās kā pēdējais), bet vismaz pietiekamā, lai varētu piedalīties dienas aktivitātēs. Turpat dzīvoklī ieēdām vienkāršas brokastis (sviestmaizes un verdošā ūdenī pagatavojamās putras, šīs lietas Raitis bija iepriekšējā vakarā iegādājies kopā ar viskiju), un pievērsāmies tam, ko futbola faniem pieklājas darīt: devāmies ekskursijā uz futbola stadionu.

Izvēles varianti bija divi (tādi, kuros ekskursijas notiek visu laiku, nevis tikai paretām): Stamford Bridge, kur spēlē Chelsea, un Emirates Stadium, kur spēlē Arsenal. Kā klubs man noteikti Arsenal šķiet simpātiskāks (un, kā jau iepriekš uzsvērts - tur ir spēlējis leģendārais Latvijas futbolists Igors Stepanovs!), un arī kopā mūsu grupā vienojāmies par labu emirātiem. Kristians tikām devās uz Stamford Bridge un - izvilka laimīgo lozi. Par mūsu ekskursiju īsais komentārs: varēja būt labāk. Proti, šis izrādījās esma pasākums ar audio gidu (ok, tajā bija arī video elementi, bet štrunts par to), kas visu šo pasākumu padara tik ļoti sterilu un bez jebkāda personīgā piesitiena, ka droši varu teikt - pirms mēneša Lisabonā apmeklētajā stadionā bija daudz foršāk. Ok, Emirates stadionā bija vairāk vietu, kur ieveda ekskursija, bet tas neatsvēra cilvēciskā faktora trūkumu. Labi vēl, ka bijām savā bariņā un varējām, piemēram, uzfilmēt ekspresinterviju ar iedomāto Zolitūdes Atletiko treneri Raiti un citādos veidos dzīt luni, bez tā šī pieredze būtu pavisam blāva. Arī kluba muzejs es neteiktu, ka uz mani atstāja kaut kādu mega iespaidu. Jā, ir forši, ka viņi godā savu vēsturi, kaut kādus video materiālus noskatījāmies ar relatīvu interesi, bet tas viss nav mūsu, tas ir viņu stāsts, viņiem tas ir svarīgi, man kā cilvēkam neitrālajam "Arsenal" kluba vēsture ir nozīmīga tikai tiktāl, cik mēģinājumi kaut kur kādā bildē ieraudzīt kaut mazāko liecību par Stepanova pakausi. No šī secinājums: 2025. gada ievadā pabiju ekskursijās divos futbola stadionos, kādam laikam man šādas pieredzes pietiks.

Bet tad - ēst! Jau iepriekšējā vakarā mums bija bijušas ilgas pārdomas par to, kur pieklātos un kur nepieklātos ēst, cenšoties atrast kādu vietu, kurā higiēnas līmenis būtu tāds, lai tur varētu paēst bez liela dizentērijas dabūšanas riska - un tomēr, lai vismaz drusku šāds risks pastāvētu. Tur gan viss bija rezultējies ar neko, bet šajā piegājienā bijām noskaņoti kādā īpašā vietā tomēr paēst. Posmā starp Emirates stadionu un mums aktuālo metro staciju dažādu vairāk un mazāk šaubīgu ēstuvju bija ļoti daudz, tomēr īsti saprast, kura no tām būs īstā, nevarējām. Līdz izcēle krita par labu etiopiešu restorānam. Kāpēc tieši etiopiešu? Pirmkārt, tālab, ka Rīgā (un droši vien arī Tallinā) iespēju nobaudīt Etiopijas virtuvi nav. Otrkārt, tālab, ka - kāpēc nē?

Par ko varu būt priecīgs - ka neēdu gaļu. Citkārt šis man mēdz iegriezt, bet šajā konkrētajā ēstuvē, kad visi pasūtījām ēdienu, es pretī saņēmu jautājumu: vai neēdu gaļu un ja neēdu, kālab nepasūtu dažādo veģetāro variantu izlasīti, kas ir tikai par vienu mārciņu dārgāka, bet daudz pilnvērtīgāka. Un izrādījās - tas tiešām bija pareizi darīts, man bija plašs komplekts ar dažādiem ēdieniem, kamēr pārējiem - pa vienai mērcītei. Komplektā ar ēdienu nāca etiopiešu maize, un te nu jāsaka - pretīgāku piedevu neviens no mums nebija iepriekš ēdis. Pēc savas konsistences šī maize līdzinās vecai virtuves lupatiņai, un pēc garšas, iespējams, arī. Man tāda liela bija paklāta apakšā dažādajiem ēdieniem, pārējiem nāca klāt kā piedeva pie mērcēm. Vēl īpatnība bija tajā, ka Edijs vienīgais bija dabūjis asu ēdienu un viņš vienīgais ir tāds, kuram ass ēdiens negaršo. Līdz ar to jāsecina - manu apmierinātību ar pasūtījumu kaut kādā mērā ietekemēja tas, ka visi pārējie savos variantos bija vīlušies, līdz ar to es uz viņu fona biju uzvarētājs. Patiesībā gan mans ēdiens tiešām nebija slikts, bet nezinu, vai iespaidi būtu tādi paši, ja pārējie kungi to vien darītu, kā teiktu, ka tik gardas virtuves dēļ viņi būtu gatavi pārcelties dzīvot uz Etiopiju. Nogaršojām arī etiopiešu alu, kurš garšoja aptuveni tā, kā to varēja gaidīt - čurūdens parastais, taču par to vajadzēja pārliecināties.

Nu jau mums vairs galīgi nebija daudz atlicis laika līdz lielajai spēlei, tālab steidzāmies uz dzīvokli, lai varētu pārģērbties pareizos tērpos un pievienoties pārējiem Latvijas izlases atbalstītājiem. No mūsu mītnes vietas līdz Vemblija stadionam nebija izcili tuvu, braucām ar vilcienu no Liverpūlstrītas. Stadionu var sasniegt no divām stacijām, mūsu izvēlētā nebija tuvākā tai stadiona pusei, no kuras bija gaidāms latviešu fanu gājiens uz stadionu, bet - kā aizbraucām, tā aizbraucām. Turklāt iespaids, iznākot no metro un redzot taisnu ceļu, kas ved tieši uz stadiona sirdi, bija labais. Turpat neizmantojām iespēju iegādāties šai spēlei veltītās šalles, uz kurām Latvijas karoga vietā lielākoties bija Austrijas karogs. Kad šo norādījām tirgotājam, šis tikai atbildēja, ka šādas šalles ir uztaisītas un ka tas nekas - taču skaidrs, ka tās ir šīs spēles šalles. Šaubos, ka viņš pats tik neitrāli komentētu situāciju, ja kāds uzdrošinātos nepareizi ietonēt krustu uz Anglijas karoga, piemēram, aizstājot to ar Somijas zilo. Bet neviens jau mums nelika šādas šalles pirkt, un patiesībā šur tur bija pieejams arī korekts variants.

Pusotru (vai divas?) stundu pirms spēles sākuma bija paredzēts latviešu fanu kolektīvais gājiens uz stadionu. Mēs gandrīz uz to paspējām, proti, ieradāmies brīdī, kad gājiens nupat, nupat bija sācis kustību, pievienojāmies pārējiem, un tad nu arī sparīgi dziedājām līdzi. Par šo pasākumu un tā organizāciju man tikai labākie vārdi sakāmi: šādas pieredzes līdz šim man nebija bijis, un, lai arī, protams, mūsu tur bija varbūt kāds tūkstotis, ne vairāk, bet tāpat šis viss izskatījās iespaidīgi un kopības sajūtu stiprināja. Pēc gājiena uzreiz iet iekšā stadionā nešķita prātīgi, aizklīdām vēl pēc viena alus turpat stadiona tuvumā, un tad gan gājām baudīt futbolu.

Te vajadzētu droši vien kaut ko pastāstīt par spēli un atmosfēru stadionā. Jau iepriekš bijām sagatavoti apstāklim, ka Anglijas izlases spēlēs atmosfēra ir diezgan nekāda (un patiesībā kaut ko līdzīgu, lai arī mazākā mērogā, bijām piedzīvojuši Velsā). Jā, Vemblija (pareizi to latviski, kā izrādās, ir saukt vienkārši par Vembli, bet man tas vārds kaut kā šķiet nepabeigts) stadionā bija teju 80'000 cilvēku, no kuriem latvieši bija divi tūkstoši. Bet lielāko spēles daļu tie 75+ tūkstoši angļu uzvedās aptuveni kā teātrī. Protams, apzinos, ka Latvijas izlase un tās sniegums arī nebija pats lielākais kairinātājs, kādu varēja iedomāties. Jā, rezultāts 0:0 noturējās gandrīz līdz pirmā puslaika beigām un teicamam Džeimsa soda sitienam, bet uzbrukumu viļņi uz Latvijas vārtiem nāca atkal un atkal, un gan jau, ka ikviens anglis saprata - kaut kad tas vadzis lūzīs. Un ko tur šādos apstākļos baigi kaut kādas emocijas izrādīt. Latvijas pretspēle bija minimālā (lai gan, protams, bija lieliskais moments, kad Gutkovskis no šaura leņķa būtu varējis ieraidīt bumbu tukšos vārtos, bet kas nenotika - tas nenotika). Taču latviešu tusiņš stadionā bija lielisks, un bija prieks būt daļai no tā. Un, protams, tik lielā un tik pilnā stadionā es vēl iepriekš bijis nebiju (lai gan pēdējā gada laikā diezgan lielās spēlēs ir būts). Un tas, ka viss tas beidzās ar 0:3, tas nešķita ne bēdīgi, ne depresīvi. It īpaši, ja ņem vērā, ka iepriekšējo reizi izbraukuma spēlē biju uz 1:4 Armēnijā, kur klāt tizlam sitienam savos vārtos nāca apstāklis, ka pretī bija krievmīļu komanda. Te viss salīdzinoši godam, un spēlētāju pienākšana pēc spēles pateikties līdzjutējiem par atbalstu bija teicams sirsnīgs noslēgums šim futbola vakaram. Jā, izlases gadījumā jāņem vērā, ka nav īsti tā, ka Latvija būtu kaut kādā veidā nopelnījusi sacensību Vemblijā ar Angliju, jo zināms, ka futbolā izlašu līmenī izloze arī Gibraltāra futbolistiem var dot iespēju spēlēt pret Pasaules kausa ieguvējiem (pie nosacījuma - ka tie ir no Eiropas), bet tie futbolisti, kas Latviju pārstāvēja šajā vakarā lielajā spēlē, tomēr ir gana daudz darījuši tā labā, lai tieši viņi spēlētu Latvijas izlases formās šajā vakarā, un viņiem tas noteikti bija emocionāli spilgts brīdis futbolistu karjerās. Jā, un kas attiecas uz angļu zvaigznēm, konkrēti man par tām visām bija diezgan vienalga. Nu, jā - tur pa laukumu lejā skraidīja Harijs Keins un Džūds Belingems - prieks par viņiem, bet mana kopējā interese par Eiropas futbolu šobrīd nav tāda, lai no tā gūtu kaut kādu dižu pārdzīvojumu. Būtu man iespēja pirms 25-30 gadiem redzēt klātienē Angljas izlasi ar Bekemu, brāļiem Neviliem, Sīmenu, Makmanamanu, Gaskoinu, Šīreru, Insu, un tā tālāk - tā būtu cita lieta.

Pēc spēles nokļūšana jebkur prom bija visai apgrūtināta, jo rinda ielā no stadiona uz metro bija milzīga, labi, ka dzirdējām kādus attapīgākus latviešus mums dodam padomu piekļūt metro no sānu puses, tas pamatīgi atviegloja šo procesu, un salīdzinoši saprātīgā laikā tikām vilcienā. Kristians mēģināja mūs pielauzt vēl aiziet kaut kur iedzert pa kādam alum, bet atsaucību neguva, devāmies vien uz savu māju rajonu. Tur apmeklējām beigeļu iestādījumu, kurā, starp citu, varēja dabūt košerus bekona beigeļus, kas man tobrīd vēl šķita kaut kāds absurds, bet tagad sapratu, ka tas būs bijis kāds no tiem ne-cūkas bekoniem, bet bija pieejami arī citi beigeļu veidi, līdz ar to neēduši nepalikām. Raitis gan iepriekš bija šo vietu mums kārtīgi izkritizējis, bet beigās izrādījās - nepamatoti (neko ēdis tur viņš nemaz nebija), iespējams, viņa iepriekšējā vakara sliktā pašsajūta bija atspoguļojusies arī vērtējumos apkārtējai pasaulei.

Šajā reizē gulēt aizgājām tik vēlu, un celšanās bija paredzēta salīdzinoši agri, lai būtu skaidrs - nekāda rīta skrējiena man nebūs, no rīta uzēdām vēl vienu devu ar krāsnī ceptajām olmaizēm, izlietojām pēdējos pilienus Irn-Bru (un tiem, kam tas aktuāli, piebeidza arī Raita viskiju), un tad jau bija laiks doties uz Liverpūles ielas staciju, tur kāpt iekšā lidostas ekspresī, un šīs brīvdienas bija cauri.

Ok, vēl pie brīvdienu noslēguma varu pieskaitīt to, ka, ielidojis Rīgā, sapratu vienu aplauziena momentu. Tradicionāli no jebkāda ārzemju brauciena man ir pieņemts atgriezties ar kādu Lego, ko uzdāvināt ģimenei. Kādreiz es šos Lego pirku pilsētās, kuras apmeklēju. Tad pārgāju uz variantu - Lego var nopirkt lidostā, lai nav ilgi jānēsā apkārt. Pēc tam - var arī Rīgas lidostā, tad nav jāsatraucas, ka Ryanair pēkšņi paziņos, ka tā ir atsevišķa bagāžas vienība. Bet šajā reizē, tā kā ielidojām ne no Šengenas, nesanāca iziešana cauri veikaliņu zonai, un attapos ārā pie termiņāļa līdzās savam velosipēdam, bet bez Lego. Ko darīt? Braukt uz būvniecības preču veikalu. Un tā nu sanāca, ka šajā reizē Marina un bērni dabūja suvenīrus no Rīgas K-Senukai. Kā runā, nākamreiz suvenīrus piegādās Bolt kurjers.

Paldies ģimenei, kas mani palaida šajā braucienā! Paldies līdzbraucēju ģimenēm, ka tās palaida viņus! Paldies Kauguru Rimi, kur pirms desmit gadiem iegādātas sarkanās beretes. Un, protams, paldies Futbolam!