Kazhes pierakstu burtnīca

Izkāpjot no lidmašīnas, Raitis pavēstīja, ka naktsmītnes ziņā mums viss kārtībā. Izīrētājiem mājā, kur mums paredzēta palikšana, pieder vēl citi dzīvokļi un viens no tiem būs mums sagatavots, it kā pat plašāks par sākotnēji rezervēto (tā kā tajā nepaviesojāmies, reāli salīdzināt iespējas nebija). Nu, ok - labi, ka tā.

Stanstedas lidosta, lai gan nes arī Londonas vārdu, protams, no Lielbritānijas galvaspilsētas atrodas aptuveni tikpat tālu kā Latvijas izlase no pasaules futbola elites, līdz ar to brauciens uz Londonu ir saistīts gan ar papildu izmaksām, gan ar zināmu laika patēriņu. Lai arī Stanstedas lidostā iepriekš bija būts vairākkārt, vilcienu uz Londonu izmantojis līdz šim nebiju, jo iepriekšējo vizīšu laikā cenas starpība starp autobusa un vilciena biļetes cenu bija pietiekami nozīmīga, lai lieki netērētos. Šoreiz gan bijām noskaņoti izmantot Stanstedas ekspresi (ja nu kas - robežas šķērsošana laiku praktiski neprasīja, plus veiksmīgi viesojāmies Apvienotajā karalisē mazāk kā 10 dienas pirms bezvīzu režīma ar Eiropas Savienību beigām), taču tas tāpat nesagāja - izrādījās, ka remontdarbu dēļ nedēļas nogalēs no Stanstedas Londonā var nokļūt tikai ar autobusu. Pozitīvais: autobuss tāpat mūs veda uz Liverpool Street staciju, kurp būtu braukuši arī ar vilcienu, un patiesībā arī brauca tas gana ātri, neko daudz laika mēs nezaudējām.

Ieradušies Londonā, vispirms devāmies iestiprināties. Paveicās, ka Raitis, gluži kā Džordžs (vai arī tas bija Hariss - viens pīpis) no "Trīs vīriem laivā" zināja vietiņu tepat aiz stūra, kur varēja ne vien dabūt ēst, bet arī par tikai simbolisku piemaksu klāt pie ēdiena saņemt glāzi veldzējoša alus. Londona, kā zināms, nav viena no lētākajām pilsētām Eiropā, it nemaz nekonkurējot reputācijā ar Bratislavu (šķiet, man vajadzētu nomainīt plati un sākt atsaukties uz filmām, kas tapušas pirms mazāk kā 20 gadiem, bet - es tak filmas neskatos, kur man tās atsauces dabūt!), līdz ar to noskaņojāmies, ka mūsu pamata izvēle ēdieniem/dzērieniem būs "Wetherspoon" tīkls - tur gan ēdiens ir saprātīgā cenā, gan alus tam klāt maksā kaut ko ap divām mārciņām, turklāt atbilstoši mūsu novērojumiem, šīs ēstuves parasti atrodas visai stilīgās ēkās. Konkrētā iestāde, kurā nonācām, atrodas savulaik balles zāles funkcijas pildījušās telpās, protams, bija itin pilna ar cilvēkiem, taču ēdienu dabūjām pārsteidzoši ātri (man kā gaļneēdājam nez kāpēc gan nācās gaidīt drusku ilgāk), ar alu gan uzreiz nebijām apguvuši Raita filozofiju: tā kā klāt pie ēdiena visi ali ir vienā cenā, jāņem tāds, kas pats par sevi būtu dārgāks. Es tikām nofeiloju, paņēmu kaut kādu lēto IPA, bet nekas - citas reizes biju gudrāks. Vismaz karijs bija gana labs, un patiesībā jau arī alum nebija ne vainas, nav jau tā, ka papildu pusotra mārciņa pie cenas šajā gadījumā automātiski kaut ko nozīmē, vai arī vismaz tā es sevi varēju mierināt.

Paēduši un uzdzēruši, devāmies virzienā uz mūsu mitekli. Raitis mūs bija informējis, ka šis būs izteikts musulmaņu rajons (atradāmies pusotru kilometru uz Austrumiem no Liverpūles ielas stacijas), bet patiesībā tas nebija gluži tik izteikti, noteikti esmu bijis šaubīgākās Londonas daļās. Izstaigājām pāris tirgus, kur neviens neko nenopirka, un nonācām ielā, kur bija paredzēts pavadīt trīs tuvākās naktis - Bacon Street. Te jāpiebilst, ka Bekona iela, manuprāt, varētu nebūt pati labākā vieta, kur dzīvot musulmaņiem, jo esmu dzirdējis, ka bekons neesot baigi halal. Taču tagad speciāli iegūglēju un noskaidroju, ka man nav taisnība: islāmticīgajiem (un līdz ar to - gan jau arī jūdiem, kurus var uzskatīt par viņu brāļiem attieksmē pret cūkgaļu - degt man ellē par šādu pielīdzinājumu!) esot pieejamas bekona variācijas, kas izgatavotas no liellopa gaļas (un, šķiet, ir arī citi varianti, bet nevēlos pārmērīgi iedziļināties tēmā, kura uz mani attiecas precīzi necik), līdz ar to, iespējams, ka gadījumā, ja kāds Bekona ielas iedzīvotājs ir spiests skaidroties par savu dzīves vietas izvēli, viņš izmantos atrunu, ka "tas jau nav tas bekons".

Ko es varu pateikt par mūsu dzīvokli? Pēc Londonas standartiem tas patiešām bija plašs - mums bija ne tikai divas guļamistabas, bet arī studijas tipa viesistaba, un tualetes/dušas telpa, kurā pēc Londonas standartiem varētu rast patvērumu kādi astoņi pakistānieši. Guļamistabas nebija varbūt gluži milzīgas, un skaidrs, ka gultas summāri bija divas uz mums četriem, bet tās tomēr varēja saukt par divguļamām gultām, un "karotītē" gulēt nebija nepieciešams. Pat vēl vairāk, kā es secināju, patiesībā gultā vietas bija izcili daudz, jo mans istabasbiedrs (gultasbiedrs skan kaut kā ne visai) Mārtiņš nemaz nespiedās man klāt, atšķirībā no tā, kā tas sanāk, ja tev blakus nonācis bērns. Vienā ziņā gan šis dzīvoklis ar savu askētismu pārsteidza: tas bija jebkādu ēšanas piederumu trūkums virtuvē. Mūsu rīcībā bija kastīte ar tējkarotēm un pāris krūzes, tas arī viss. Neviena šķīvja, neviena katla, nevienas pannas. Jā - arī nulle dakšu. Un tas - virtuvē, kur ir normāla plīts ar cepeškrāsni un pat trauku mazgājamā mašīna! Protams, pateicoties vērtīgam Internetā baudītam saturam, es zinu, ka nepieciešamības gadījumā arī trauku mazgājamajā mašīnā ir iespējams uzvārīt olu, bet tādi izvirtuļi mēs tomēr neesam. Nu, jā - mana doma, ka nākamo rītu sāksim ar "full English breakfast" (par šādu ideju Raitis spļaudījās) izplenēja kā Latvijas izlases perspektīvas uz uzvaru pērn Erevānā pēc sitiena savos vārtos.

Ui, bet es taču aizmirsu pašu svarīgāko: ceļā uz dzīvokli mēs tikām pie Irn-Bru! Ja tu nezini, kas ir Irn-Bru, tu vispār neko nezini! Tas, atbilstoši Wikipedia, esot otrais skotu nacionālais dzēriens līdzās viskijam - limonāde, kuru sākotnēji sauca par "Iron Brew", taču nosaukumu nācās pārveidot, jo tā saturā gandrīz nav dzelzs un tas nav raudzēts, kas nez kāpēc neatbilda likumdošanas prasībai, ka mārketingā nedrīkst bezkaunīgi melot. Bet, par spīti heiteriem, Irn-Bru joprojām Skotijā ir populārāks par lielo amerikāņu korporāciju burbuļūdeņiem. Kāpēc es te pēkšņi sāku to reklamēt? Tālab, ka mūsu ierašanās dienā vairākās vietās netālu no mūsu naktsmājas uz ielas šo dzērienu dalīja bez maksas un mani daudz mazāk atturīgie uz "haļavu" biedri jau ceļā līdz dzīvoklim bija apgādājušies ar astoņām pudelēm šīs dievu dziras. Sākotnēji gan, šķiet, mums bija pārliecība, ka tas ir kāds vitamīnu dzēriens un tālab to noteikti vajadzētu daudz lietot man, kam nākamajā rītā bija plānots 21 kilometra skrējiens, taču reāli atklājās, ka tā ir vienkārši limonāde, turklāt ne sevišķi garšīga, bet vismaz mums tās bija daudz.

Irn-Bru krājumus varējām vēl papildināt, izgājuši no dzīvokļa un uzņēmuši kursu uz Liverpūles ielas staciju, lai no turienes dotos uz slavenajām suņu skriešanas sacīkstēm. Šajā reizē es biju vienīgais, kuram līdzi bija mugursoma, par kuras izmēriem gan varēja vīpsnāt, bet trim pudelītēm skotu limonādes vieta tajā atradās. Dzelzceļa stacija, kurp devāmies, bija gana liela, lai būtu vērts par nepieciešamo transporta līdzekli uz Romfordu apvaicāties Informācijas stendā, un tur mēs varējām pārliecināties, cik ļoti nozīmīgs ir tas pasākums, kurp grasījāmies doties. Ieraudzījis kartē atzīmēto punktu, kurp mums vajag, Informācijas čalis uzreiz saprata, ka dodamies uz suņu skriešanu, nokomentēja, ka tas esot lielisks pasākums, pavēstīja, ka mūs noteikti pavadīs iesācēju veiksme, liekot likmes, un visādi citādi novēlēja izdošanos. Tikām, uzzinājis, ka esam latviešu futbola fani, viņš apvaicājās, vai ceram uz savas komandas uzvaru, bija sašutis, padzirdējis, ka neesam optimisma pilni un atzinās, ka futbols vispār viņu neinteresējot. Nu, jā - kas gan ir futbols pret pa apli riņķojošiem grejhaundiem!

Brauciens uz Romfordu bija dīvains tādā ziņā, ka ar vilcienu tās bija tikai divas pieturas, plus brauciens atpakaļ pusi vienas no tām posma, lai tiktu līdz kanodromam (vai kā sauc suņu skriešanas trasi). Vietā, kur vajadzēja pārsēsties no vilciena autobusā, izpildīju vienīgo Golfa punktu šajā braucienā, kā arī paviesojāmies "Zosī" - pabā ar nosaukumu "The Goose", ko ar savu vērīgo aci uzreiz pamanīja Raitis. Pa alum - un tad uz autobusu! Kad ieradāmies pie Arēnas (vēl viens vārds, kā to saukt), priekšā bija vien daži cilvēki. Iekšā vēl nelaida, veidojās rinda. Mazliet par pārsteidza trūcīgais cilvēku daudzums, jo bija bez divdesmit minūtēm seši, proti, nedaudz laika pirms lielā vakara sākuma. Pamazām gan tauta saradās, turklāt vēl atklājās, ka mēs bijām iestājušies nepareizajā rindā - tajā, kas paredzēta cilvēkiem ar iepriekšēju rezervāciju un pasūtinātiem ēdieniem, kamēr mums bija jādodas pie proletariāta. Norāde pie vārtiem vēstīja, ka ar dzērieniem un ēdieniem ienākt nedrīkst, līdz ar to bija minimāls satraukums, vai Irn-Bru nenāksies pavadīt šo vakaru ārpus arēnas, taču neviens manā somā neieskatījās un, godprātīgi samaksājuši septiņas mārciņas par katru Rajona ultru, devāmies iekšā Arēnā.
Kopā ar ieejas biļetēm mēs dabūjām vakara programmas brošūras, kas detalizētā veidā informēja par katra skrējiena dalībnieku sastāvu, kā arī to, ka pirmais skrējiens būs pēc vairāk kā stundas: tas arī izskaidroja, kālab lielākā daļa pasākuma apmeklētāju ieradās vēlāk nekā mēs. Kas toties bija pluss ātrajai atnākšanai - mēs tikām pie sēdvietām iekštelpās un vēl pirmajā rindā. Jā, Raitim daļēji priekšā bija betona stabs, bet nevar jau visu gribēt. Un visai drīz tautas sanāca tik daudz, ka par sēdvietu iekarošanu varētu pat nesapņot. Ķērāmies pie brošūru pētīšanas un secinājām, ka varbūt bez likmju likšanas mēs varēsim iztikt: šai darbībai bija nepieciešama skaidra nauda, kuras mums bija precīzi necik. Patiesībā tur gan bija bankomāts, bet mēs izlēmām, ka iztiksim tāpat: proti, mums derēja arī variants likt iekšējās likmes, kur uzvarētājam tiek slava un pačots (patiesībā - pat no tā nekā daudz), un, racionāli vērtējot, ar mūsu priekšzināšanu trūkumu par suņus skriešanas sportu diez vai būtu liels pamats cerēt uz lielās lozes izvilkšanu.

Statistiķiem gan šis sports izrādījās lieliski piemērots: bukletā tev par katru skrējienu un katru tā dalībnieku sniegta bagātīga informācija: gan iepriekšējo skrējienu rezultāti (un vietu dinamika tajos), gan suņa svars attiecīgo skrējienu dienās, gan kopējais formas raksturojums. Savā iekšējā spēlē vienojāmies, ka mēģinam prognozēt pirmo trijnieku katrā skrējienā (ar papildu punktiem, ja uzminēts ne tikai suns trijniekā, bet arī tā vieta). Mūsu rezultātu tabulu apkopojis neesmu, un diez vai tas ir tā vērts, secinājums bija tāds, ka Raitis bija vienīgais, kuram gāja kaut cik labi (bet arī viņš visticamāk gala bilancē būtu mīnusos), kā nekā jau ilgāku laiku viņš strādā azartspēļu industrijā, bet pārējie... varbūt citreiz. Vienlaikus šis pasākums mums bija aizraujošs arī bez naudas iesaistes. Pirmkārt, varējām vērot, kā apmeklētāji liek likmes pie bukijiem, kas atradās trases malā, un dinamiski pēc katras likmes atjaunoja koeficientus uz konkrētā skrējiena rezultātiem. Otrkārt, pats skrējiens - no mūsu skatu punkta to varēja lieliski redzēt visā skaistumā apmēram 35 sekunžu garumā, ko katrs skrējiens ilga. Tad teju 20 minūšu pauze starp skrējieniem, kuras laikā tiek uzkopta trase un liktas jaunas likmes (arī mēs izvērtējām savus favorītus). Un tad viss sākās no gala. Arī publiku vērot bija interesanti: te varēja redzēt gan dažādas paaudzes, gan dažādas sabiedrības šķiras, nenoliedzami - suņu skriešana Anglijā ir nacionālais sports.

Jā, te būtu vieta izteikt savu spriedumu no dzīvnieku tiesību aizstāvju skatu punkta, bet nav tā, ka es būtu šo jautājumu padziļināti pētījis. Vismaz virspusējā līmenī suņu skriešanas sports šķiet atbildīgi organizēts, visur trases apkārtnē atrodams daudz informācijas par to, ka karjeru beigušos grejhaundus var adoptēt (šis šķiet diezgan stingri regulēts), un arī Wikipedia vēsta, ka vismaz pēdējos gados daudz darīts, lai šo pasākumu maksimāli sakārtotu. Skaidrs, ka suns brīvprātīgi neizvēlētos skrējēja karjeru, bet iespējams, ka salīdzinoši ar hipodromiem, šis pasākums tomēr ir mazāk šaubīgs (kaut vai tālab, ka suns skrien pats, nevis jātnieks viņu dzen, un arī totalizatoros iesaistītās naudas summas te domājams ir par kārtu zemākas). Lai vai kā - vienu reizi šādā pasākumā paviesoties noteikti šķita tā vērts, pat ja lielo piķi tā arī neizcēlām.

Atceļā no suņu skriešanas piestājām uz vēl vienu alu "Zosī". Mēģinājām tur dabūt arī kaut ko ēdamu, bet virtuve jau bija ciet, līdz ar to vakariņas dabūjām kebabnīcā, un tad jau devāmies atpakaļ uz mūsu dzīvesvietas rajonu. Pēc Londonas standartiem gulēt aizgājām savlaicīgi, tomēr pusnakts Londonā ir divi naktī Rīgā, līdz ar to sava deva noguruma bija paspējusi sakrāties.

Kā jau iepriekš ziņoju, gulējās diezgan labi, un no rīta jutos pietiekami atpūties, lai varētu īstenot savu ieceri pirmo rītu Londonā sākt ar 21 kilometra skrējienu. Jau iepriekš biju noskatījis maršrutu - uz Viktorijas parku, kas atradās dažu kilometru attālumā un sniedza plašas iespējas skraidīt pa mierīgu, zaļu zonu, nesatraucoties par satiksmi. Ceļā cauri Tower Hamlets apkaimei redzēju dažus mulsinošus plakātus pieturās ar aicinājumu uzticēties Allāham - kaut kā man ir šaubas, ka šāda tipa reklāmas ir iedarbīgas: ka tu ieraugi pieturā šādu saukli un iedomājies: "Varbūt man vajadzētu dot iespēju islāmam?", līdzīgi, kā sulīga burgera fotogrāfija tevi motivē doties uz tuvāko Hesburger. Pašā parkā bija patīkami redzēt ziedošus kokus un narcises, bija arī šādi tādi ūdensputni un, protams, vāveres, kas nozīmē: Londonas parks parastais, ne vairāk, ne mazāk no tāda nebūtu gaidījis. Atceļā vēl mazliet palīkumoju (jo visus kilometrus vākt parkā negribējās), un tā nu sekmīgi savu pusmaratona distanci savācu. Laikapstākļi bija patīkami - ne pārāk karsts, ne pārāk auksts, kreklā ar īsām rokām jutos komfortabli.
Kad atgriezos dzīvoklī, visi pārējie arī jau bija piecēlušies un pamazām sākuši domāt par to, kur un ko ēdīsim brokastīs (klāt pie Irn-Bru, protams). Viss beidzās ar iniciatīvu aizsūtīt Mārtiņu uz tuvāko pārtikas veikalu. Personīgi es jutos drusku pārsteigts, ka iegādāto produktu vidū bija olas, taču plāns Mārtiņam bija: viņš bija paņēmis arī rulli folijas un tostermaizi. Doma bija sekojoša: cepampannā izklāt foliju, tur salikt maizi, katrai šķēlei vidū izdobt nelielu caurumu un tajā iesist iekšā olu. Risinājums patiesībā tīri labs, vienīgi prasījās sāls pie olām (skaidrs, ka arī sāls šajā dzīvoklī nebija). Bija vēl šis tas, bet olmaizes noteikti kļuva par Beikonstrītas kulinārijas virsotni.

Pēc brokastīm devāmies pastaigā Londonas centra virzienā, kur bija plānā paviesoties Pasta muzejā. Nebija jau sevišķi tālu - kādi trīs kilometri. Pasta muzeja potenciāli interesantākā daļa bija izbrauciens ar pasta pazemes vilcienu (reāli tā gan izrādījās, ka bija atrakcija bērniem), taču mēs saņēmām atbildi, ka bez iepriekšējas rezervācijas mums muzejs ies secen. Bet - varam apskatīties tepat apkārt. Un šajā situācijā es mazliet pārpratu situāciju, šo uztvēris kā "jūs varat apskatīties uz suvenīriem, ko te var iegādāties". Mazliet apskatījos uz suvenīriem un izlēmu - man būs gana. Izgāju ārā, un gaidīju, kad arī pārējā trijotne nāks. Bet šie nenāca. Un nenāca. Un tad es ievēroju, ka viņus nekur muzeja iekšienē vairs neredz. Durvis bija tikai vienas, bet viņi bija kaut kur pazuduši. Mēģināju visiem pēc kārtas zvanīt caur Whatsapp, bet bez reakcijas. Papildu sarežģījums bija tajā, ka es sev nebiju telefonā pieslēdzis vietējo Internetu, līdz ar to biju sazināms tikai vietās, kur varēja atrast brīvpieejas WiFi. Piemēram, muzejos un pie tiem. Lai vai kā, man apnika gaidīt, uzrakstīju šādu ziņu Whatsapp un devos pastaigā vienatnē, kur lai šie arī nebūtu palikuši.

Drīzumā atklājās, ka muzejā varēja noiet pagrabā, lai apskatītu lielāko daļu no tā ekspozīcijas, arī tad, ja tev nebija biļetes. Un pagrabā nebija zonas. Lai vai kā, uz to laiku es jau biju aizkātojis līdz Britu muzejam, pārliecinājies, ka pie ieejas tajā bija milzu rinda (kas nebūt nav retums), sapratu, ka nav skaidrības, ko šie darīs tālāk, jo arī viņiem pašiem šādas skaidrības nebija, tālab devos turp, kur pats uzskatīju par vajadzīgu. Vispirms - aplūkot piemineklim Šerlokam Holmsam. Zināmā mērā mani pašu pārsteidza, ka nebiju to redzējis pirmajā reizē, kad viesojos Londonā - tālajā 1997. gadā, toreiz speciāli devāmies uz Beikerstrītu, bet toreiz reāli nekādas Holmsa pazīmes mums novērot neizdevās. Par pieminekli gan viss pavisam vienkārši: tas ir atklāts vien 1999. gadā. Savukārt Holmsa muzeju Beikerstrītā 221B mēs neatradām tālab, ka patiesībā attiecīgā ēka atrodas starp numuriem 237 un 241, jo... tā vienkārši ir sanācis. Lai vai kā, šajā reizē, līdz ar navigācijas palīdzību (arī bez interneta šis strādā gana labi, ja esi telefonā ielādējis kartēm bezsaistes versijas) nebija problēmu atrast ne pieminekli, ne muzeju. Protams, iet iekšā Šerloka Holmsa muzejā man nebija padomā - tik liels šī literārā tēla fans es arī neesmu, lai gribētu redzēt priekšmetus, kas viņam nav piederējuši, kas atrodas mājā, kurā viņš nav dzīvojis - šim kritērijam patiesībā gan atbilst jebkurš priekšmets jebkur, arī mans portatīvais dators, kurā rakstu šo tekstu, nav piederējis neekistējošajam Šerlokam Holmsam.

Tālāk ceļš mani aizveda uz Regent's park (latviešu valodā to droši vien vajadzētu saukt par Kroņprinča parku), kurš gluži vienkārši izskatījās pēc nākamā loģiskākā plāna punkta, kurp man doties. Turklāt man vismaz nav atmiņā iespiedušās vizītes tajā iepriekš. Nekādu sevišķu apsvērumu, kāpēc devos tieši turp, man nebija, bet zināms, ka Londonā vienmēr ir patīkami pavadīt laiku kādā parkā, jo tur cilvēku daudzumi ir saprātīgi un nav nomācoši (vismaz martā). Pēc tam noskaidroju, ka Edijs un Mārtiņš bija aizdevušies uz Nacionālo mākslas galeriju (lai arī sākotnēji iemaldījušies Portretu galerijā), kamēr Raitis sajuties paguris un devies atpakaļ uz dzīvokli. Šis pēdējais apstāklis stipri mulsināja, jo nekādu acīmredzamu faktoru, kas izskaidrotu šādu pavērsienu no viņa puses nebija (ne jau Raitis sāka rītu ar 21km skrējienu, un viņš jau nu nebūs tas cilvēks, uz kuru tik smagu iespaidu atstās daži iepriekšējā dienā iedzertie ali). Kā lai arī nebūtu, es izlēmu pievienoties mākslas baudītājiem. Man gan nācās vēl savus dažus kilometrus nosoļot, lai līdz viņiem tiktu, un tad vēl bija uzdevums viņus plašajās muzeja telpās atrast. Pēdējais gan izdevās pārsteidzoši viegli - nepagāja ne piecas minūtes, kopš biju iegājis muzejā, kā ievēroju abus džentelmeņus pētām kādu gleznu ar meksikāņu karavīriem. Tālāk gājām kopā, līdz brīdim, kad pārstājām iet, un nosēdējām vismaz minūtes desmit, veroties gleznā, kuru šķita esam radījis mākslīgais intelekts. Tā nu mēs tur sēdējām, spriedām par dzīvi, un šķita - vajadzētu šai apraksta daļai likt punktu, jo tāpat visu vienā reizē neizstāstīšu.