Moskva-Petushki
Un nekavējoties iedzēru.
Venedikta Jerofejeva poēma (pats autors to nedēvēja par romānu) "Maskava - Petuški" ir viena no nozīmīgākajām padomju pagrīdes literatūras grāmatām. Un nav pat tik ļoti svarīgi, cik tā ir laba vai slikta, tā ir svarīga sava laikmeta liecība.
Dīvaini, ka es to izlasīju tikai tagad, bet labi, ka vismaz izlasīju. Grāmatu saņēmu Vilcieniņu meistarības otrās sezonas noslēgumā, un par to biju priecīgs. Cik tad vispār ir grāmatu, kuru darbība risinās vilcienā? Labi, tādu grāmatu ir diezgan daudz, arī Agatei Kristijai bija "Slepkavība Austrumu ekspresī", bet ne par to ir runa. Kā nekā arī manā kontā ir vairāki stāsti par vilcienu Rīga-Zilupe, un Petuški jau nav ne labāks, ne sliktāks galamērķis par Zilupi.
Mēģināšu kaut nedaudz pastāstīt par šīs grāmatas saturu. Tās galvenais varonis - pats autors - dodas ar vilcienu uz Petuškiem. Vai vismaz viņš tā domā, ka dodas, jo viņš grādīgos dzērienus malko tādos daudzumos, ka iespējams ir viss. Grāmata ir kā ceļojums bezapziņā vai arī bezapziņas virzienā. Brīžiem tajā notiekošais šķiet gandrīz vai ticams un gandrīz vai patiess, bet citos brīžos - ne tik ļoti. Piemēram, jau ievadā, kad varonis paziņo, ka dzīvojot Maskavā, viņam ne reizes nav nācies ieraudzīt Kremli, bet tā vietā viņš visu laiku nonāk Kurskas stacijā. Vai epizode, kurā varonis dibina kaut ko diezgan līdzīgu Pie Dirsas Republikai. Vilcienā viņš sastop dažādus cilvēkus, bet pilnīgi iespējams, ka nesastop. Mēs uzzinām šo to par biedējošiem dzērieniem, kurus nesmādētu arī Preiļu dzeltenā cienītāji.
Grāmata ir rupja, vulgāra un tapusi nenoliedzami, autoram neesot skaidrā prātā. Un ar to tā zināmā mērā ir vēl vērtīgāka, nekā citādi. Kā nekā mūsdienās tā atkal Krievijā gandrīz sasniegusi to pašu statusu, kāds tai bija PSRS - iedzīta pagrīdē, gandrīz vai aizliegta, jo ar jaunatnes patriotisko audzināšanu Jeroferejam neko labi nebija. Pa daļai, to lasot, tu smejies, pa daļai esi mazliet šokēts, bet garlaikots noteikti nē. Nevaru garantēt, ka tev tā sagādās mūža lielāko baudījumu, bet mēdz teikt, ka vienu reizi jau vajag izmēģināt. Nē, es to ne par "Komjaunietes asaru":
Лаванда — 15 г.
Вербена — 15 г.
«Лесная вода» — 30 г.
Лак для ногтей — 2 г.
Зубной эликсир — 150 г.
Лимонад — 150 г.
Venedikta Jerofejeva poēma (pats autors to nedēvēja par romānu) "Maskava - Petuški" ir viena no nozīmīgākajām padomju pagrīdes literatūras grāmatām. Un nav pat tik ļoti svarīgi, cik tā ir laba vai slikta, tā ir svarīga sava laikmeta liecība.
Dīvaini, ka es to izlasīju tikai tagad, bet labi, ka vismaz izlasīju. Grāmatu saņēmu Vilcieniņu meistarības otrās sezonas noslēgumā, un par to biju priecīgs. Cik tad vispār ir grāmatu, kuru darbība risinās vilcienā? Labi, tādu grāmatu ir diezgan daudz, arī Agatei Kristijai bija "Slepkavība Austrumu ekspresī", bet ne par to ir runa. Kā nekā arī manā kontā ir vairāki stāsti par vilcienu Rīga-Zilupe, un Petuški jau nav ne labāks, ne sliktāks galamērķis par Zilupi.
Mēģināšu kaut nedaudz pastāstīt par šīs grāmatas saturu. Tās galvenais varonis - pats autors - dodas ar vilcienu uz Petuškiem. Vai vismaz viņš tā domā, ka dodas, jo viņš grādīgos dzērienus malko tādos daudzumos, ka iespējams ir viss. Grāmata ir kā ceļojums bezapziņā vai arī bezapziņas virzienā. Brīžiem tajā notiekošais šķiet gandrīz vai ticams un gandrīz vai patiess, bet citos brīžos - ne tik ļoti. Piemēram, jau ievadā, kad varonis paziņo, ka dzīvojot Maskavā, viņam ne reizes nav nācies ieraudzīt Kremli, bet tā vietā viņš visu laiku nonāk Kurskas stacijā. Vai epizode, kurā varonis dibina kaut ko diezgan līdzīgu Pie Dirsas Republikai. Vilcienā viņš sastop dažādus cilvēkus, bet pilnīgi iespējams, ka nesastop. Mēs uzzinām šo to par biedējošiem dzērieniem, kurus nesmādētu arī Preiļu dzeltenā cienītāji.
Grāmata ir rupja, vulgāra un tapusi nenoliedzami, autoram neesot skaidrā prātā. Un ar to tā zināmā mērā ir vēl vērtīgāka, nekā citādi. Kā nekā mūsdienās tā atkal Krievijā gandrīz sasniegusi to pašu statusu, kāds tai bija PSRS - iedzīta pagrīdē, gandrīz vai aizliegta, jo ar jaunatnes patriotisko audzināšanu Jeroferejam neko labi nebija. Pa daļai, to lasot, tu smejies, pa daļai esi mazliet šokēts, bet garlaikots noteikti nē. Nevaru garantēt, ka tev tā sagādās mūža lielāko baudījumu, bet mēdz teikt, ka vienu reizi jau vajag izmēģināt. Nē, es to ne par "Komjaunietes asaru":
Лаванда — 15 г.
Вербена — 15 г.
«Лесная вода» — 30 г.
Лак для ногтей — 2 г.
Зубной эликсир — 150 г.
Лимонад — 150 г.
2015-05-05
comments powered by Disqus