Lejas Bulāna: latviešu ciems Sibīrijā
Ko es pirms šīs grāmatas izlasīšanas zināju par Lejas Bulānu? Ne vairāk kā nosaukumu. Tagad par šo savulaik ļoti lielo latviešu ciemu Sibīrijā jūtos gana labi informēts. Tad kāpēc kopumā šī grāmata man sagādāja vilšanos?
Grāmatai pamatā ir vairāki latviešu no Latvijas braucieni uz Lejas Bulānu vairāku gadu garumā. Šī pasākuma gaitā pirmo reizi kopš trīsdesmitajiem gadiem Lejas Bulānas skolā bērnus sāka mācīt latviešu valodā, notika visādi etnogrāfiski pētījumi, un pilnīgi noteikti var teikt, ka tur veiktais darbs bija svētīgs un vajadzīgs. Un, kas ir svarīgi, tas bija pēdējais brīdis, kad ar šādiem darbiem vēl varēja nodarboties, jo tobrīd Lejas Bulāna vēl reāli pastāvēja kā latviešu ciems.
Diemžēl nevar teikt, ka viss šis darbs būtu rezultējies ļoti labā grāmatā, un te nu manas galvenās pretenzijas ir pret redaktora (un droši vien arī sastādītāja) darbu. Grāmatas nodaļās atspoguļoti dažādi dzīves un nāves Lejas Bulānā aspekti, atspoguļota lejasbulāniešu latviešu valoda, ieskicēti daži dzīvesstāsti, bet šī ir reize, kur es teiktu - grāmatas kā vienota darba virsuzdevums nav saskatāms. Nodaļu saturs pārklājas, reizēm atkārtojot vienas un tās pašas frāzes, nav nekādas stilistiskās vienotības, un lielākoties ir arī garlaicīgi. Teksti, kas iekļauti grāmatā, nāk no visdažādākajiem avotiem - te ir gan latviešu preses (Latvijā) publikācijas no pirmās brīvvalsts laikiem, gan ekspedīcijas dalībnieku piezīmes, gan augstskolu studentu diplomdarbu fragmenti, un nekādi nevar teikt, ka tas veido strukturēta darba sajūtu.
Mēģināšu mazliet tomēr atspoguļot, ko īsti es uzzināju par Lejas Bulānu. Šis ciemats Dienvidsibīrijā sāka veidoties 19. gadsimta vidū, tur nonākot no Vidzemes un Kurzemes guberņām izsūtītajiem latviešiem. Būtiska detaļa - tajos laikos (atšķirībā no padomju izsūtīšanām) uz Sibīriju lielākoties cilvēkus izsūtīja par kriminālnoziegumiem, nevis par iedomātiem pārkāpumiem pret strādnieku šķiru. Un ar Sibīriju bieži nesaprata gluži to pašu tās daļu kā vēlāk. Parasti, dzirdot vārdu "Sibīrija", prātā nāk mūžīgais sasalums, polārais loks un tā tālāk, kamēr reāli Lejas Bulāna atrodas vienos platuma grādos ar Bjalistoku Polijā (proti - ir izteikti uz Dienvidiem no Latvijas). Protams, tas obligāti nenozīmē siltu klimatu, bet tie nekādā ziņā nav tālie Ziemeļi. Vēlāk šajā apvidū apmetās arī kolonisti no Latvijas (kuru tolaik gan, protams, nesauca par Latviju), tādējādi padarot šo vidi mazāk kriminālu, bet tas neliedz teikt, ka pastāv līdzība starp latviešiem Sibīrijā un angļiem Austrālijā.
Laika gaitā ciems izpletās, tajā bija itin sakarīga sabiedriskā un kultūras dzīve, bet to visu principā iznīdēja jau 1937.-1938.gados, kad PSRS notika diezgan sistemātiska vēršanās pret latviešiem, iznīcinot lielu daļu vīriešu, plus vēl nāca 2. Pasaules karš un tā pamazām Lejas Bulāna pārvērtās par vecmāmiņu ciematu. Un līdz ar PSRS sabrukumu var teikt, ka arī pilnībā izbeidzās.
Stāsts skumjš, bet neizbēgams. Un grāmata vērtīga, bet neveiksmīga, bez vietas personīgajā grāmatplauktā. Varu saprast, ka tādai ir jāatrodas visādās bibliotēkās. No tās kaut ko var izlobīt filoloģijas studenti, bet šī būtu reize, kad es teiktu - es rakstītu citādi. Pirmkārt, mēģinot šim visam piešķirt vienota vēstījuma saturu. Otrkārt, uzsvaru liekot uz cilvēku stāstiem (kuru grāmatā patiesībā ir gaužām maz), nevis uz to, kādas ziņģes dziedāja Lejas Bulānā. Saistošais ir - kā tas ir: būt latvietim daudzu tūkstošu kilometru attālumā no Latvijas, kad pat tavi senči vairāku paaudžu garumā nav bijuši Latvijā un tavu latvietību veido paaudžu gaitā nodotas tradīcijas, par kurām neviens vairs īsti nezina, no kurienes un kā tās nākušas.
Grāmatai pamatā ir vairāki latviešu no Latvijas braucieni uz Lejas Bulānu vairāku gadu garumā. Šī pasākuma gaitā pirmo reizi kopš trīsdesmitajiem gadiem Lejas Bulānas skolā bērnus sāka mācīt latviešu valodā, notika visādi etnogrāfiski pētījumi, un pilnīgi noteikti var teikt, ka tur veiktais darbs bija svētīgs un vajadzīgs. Un, kas ir svarīgi, tas bija pēdējais brīdis, kad ar šādiem darbiem vēl varēja nodarboties, jo tobrīd Lejas Bulāna vēl reāli pastāvēja kā latviešu ciems.
Diemžēl nevar teikt, ka viss šis darbs būtu rezultējies ļoti labā grāmatā, un te nu manas galvenās pretenzijas ir pret redaktora (un droši vien arī sastādītāja) darbu. Grāmatas nodaļās atspoguļoti dažādi dzīves un nāves Lejas Bulānā aspekti, atspoguļota lejasbulāniešu latviešu valoda, ieskicēti daži dzīvesstāsti, bet šī ir reize, kur es teiktu - grāmatas kā vienota darba virsuzdevums nav saskatāms. Nodaļu saturs pārklājas, reizēm atkārtojot vienas un tās pašas frāzes, nav nekādas stilistiskās vienotības, un lielākoties ir arī garlaicīgi. Teksti, kas iekļauti grāmatā, nāk no visdažādākajiem avotiem - te ir gan latviešu preses (Latvijā) publikācijas no pirmās brīvvalsts laikiem, gan ekspedīcijas dalībnieku piezīmes, gan augstskolu studentu diplomdarbu fragmenti, un nekādi nevar teikt, ka tas veido strukturēta darba sajūtu.
Mēģināšu mazliet tomēr atspoguļot, ko īsti es uzzināju par Lejas Bulānu. Šis ciemats Dienvidsibīrijā sāka veidoties 19. gadsimta vidū, tur nonākot no Vidzemes un Kurzemes guberņām izsūtītajiem latviešiem. Būtiska detaļa - tajos laikos (atšķirībā no padomju izsūtīšanām) uz Sibīriju lielākoties cilvēkus izsūtīja par kriminālnoziegumiem, nevis par iedomātiem pārkāpumiem pret strādnieku šķiru. Un ar Sibīriju bieži nesaprata gluži to pašu tās daļu kā vēlāk. Parasti, dzirdot vārdu "Sibīrija", prātā nāk mūžīgais sasalums, polārais loks un tā tālāk, kamēr reāli Lejas Bulāna atrodas vienos platuma grādos ar Bjalistoku Polijā (proti - ir izteikti uz Dienvidiem no Latvijas). Protams, tas obligāti nenozīmē siltu klimatu, bet tie nekādā ziņā nav tālie Ziemeļi. Vēlāk šajā apvidū apmetās arī kolonisti no Latvijas (kuru tolaik gan, protams, nesauca par Latviju), tādējādi padarot šo vidi mazāk kriminālu, bet tas neliedz teikt, ka pastāv līdzība starp latviešiem Sibīrijā un angļiem Austrālijā.
Laika gaitā ciems izpletās, tajā bija itin sakarīga sabiedriskā un kultūras dzīve, bet to visu principā iznīdēja jau 1937.-1938.gados, kad PSRS notika diezgan sistemātiska vēršanās pret latviešiem, iznīcinot lielu daļu vīriešu, plus vēl nāca 2. Pasaules karš un tā pamazām Lejas Bulāna pārvērtās par vecmāmiņu ciematu. Un līdz ar PSRS sabrukumu var teikt, ka arī pilnībā izbeidzās.
Stāsts skumjš, bet neizbēgams. Un grāmata vērtīga, bet neveiksmīga, bez vietas personīgajā grāmatplauktā. Varu saprast, ka tādai ir jāatrodas visādās bibliotēkās. No tās kaut ko var izlobīt filoloģijas studenti, bet šī būtu reize, kad es teiktu - es rakstītu citādi. Pirmkārt, mēģinot šim visam piešķirt vienota vēstījuma saturu. Otrkārt, uzsvaru liekot uz cilvēku stāstiem (kuru grāmatā patiesībā ir gaužām maz), nevis uz to, kādas ziņģes dziedāja Lejas Bulānā. Saistošais ir - kā tas ir: būt latvietim daudzu tūkstošu kilometru attālumā no Latvijas, kad pat tavi senči vairāku paaudžu garumā nav bijuši Latvijā un tavu latvietību veido paaudžu gaitā nodotas tradīcijas, par kurām neviens vairs īsti nezina, no kurienes un kā tās nākušas.
2019-10-31
comments powered by Disqus