Kazhes pierakstu burtnīca

Vikijas Baumas slavenākais darbs - romāns "Cilvēki viesnīcā" ir vairāk vai mazāk piederīgs tai pašai ērai, kuru tik krāšņi aprakstījis Frānsiss Skots Ficdžeralds, tikai Vācijas gadījumā to sauc nevis par Džeza laikmetu, bet gan par "zelta divdesmitajiem" - periodu Veimāras republikā, kad vēl nebija iestājusies globālā ekonomikas krīze un arī vīrs ar dīvainajām ūsām bija tikai margināls īpatnis, nevis Vadonis. Te būtu vieta savdabīgam novērojam: nekad un nekur neesmu novērojis, ka kāds būtu ar nostaļģiju aprakstījis Latvijas neatkarības pirmo desmitgadi, kad Ulmanis bija tikai viens no daudzajiem politiķiem (un arī Latvijā tobrīd krīze, protams, vēl nebija pienākusi). Bet ne par to, protams, ir šis stāsts.

Par ko tad tieši tas ir? Romāna darbība risinās visai īsā laika periodā kādā Berlīnes luksusa viesnīcā. Iepazīstam dažādus šīs viesnīcas iemītniekus: padzīvojušu emigrācijā nonākušu krievu balerīnu Grusniskaju, mūžīgo potenciālo pašnāvnieku doktoru Otternšlāgu (kurš viesnīcā dzīvo jau veselu mūžību, katru dienu apvaicājas, vai nav saņēmis kādu vēstuli vai kāds viņu nav meklējis - bet nekad viņš nevienam nav bijis vajadzīgs), bankrotējušo baronu Gaigernu, kurš ir simpātisks vīrietis mūžīgās naudas grūtībās, kas nesmādē arī zādzības, lai kaut cik savilktu kopā galus, nāvīgi slimo grāmatvedi Kringelainu, kurš izlēmis sava mūža pēdējās nedēļas dzīvot pa šiko, šī paša Kringelaina priekšnieku direktoru Preisingu, kurš mēģina savu uzņēmumu sapludināt ar citu ražotni un pie reizes būt neuzticīgs sievai ar sekretāri. Ne visiem šīs dienas beigsies labi, ne visiem piedzīvotais būs līdz galam pelnīts, bet tāda jau ir tā pasaule, pilna dažādu situāciju, no kurām kāds iziet laukā ar pilnām kabatām, bet kādu iznes ar kājām pa priekšu. Baumas romāns lasās viegli, tas nav sevišķi audzinošs (lai arī beigās laikam jau tomēr lielākā daļa varoņu vairāk vai mazāk saņem pēc nopelniem, kaut arī Gaigerns patiešām bija simpātisks), tiešām laba lasāmviela un varu atzīt, ka vismaz pirmais darbs, ko iepazinu, sekojot "Dichterinnen & Denkerinnen" ieteikumam. Proti, šobrīd viss liecina, ka savu ekskursiju vācvalodīgo rakstnieču prozā turpināšu (nē, dzejai gan joprojām neesmu nobriedis).