Brands
Iestudējot Dailes teātrī Henrika Ibsena "Brandu", Viesturs Kairišs izvēlējās ne to pašsaprotamāko šī darba elementu, kuru nomainīt - proti, šajā izrādē Brands ir sieviete (Ievas Segliņas atveidojumā). Ja ņem vērā, ka "Brandu" uzskata par mūsdienās sarežģītu iestudēšanai darbu, jo tā tematika - fanātiska nodošanās Dievam - Rietumu sabiedrībā nav sevišķi aktuāla, un var iztēloties, ka 21. gadsimta mācītāja Branda auditorijas vidējais vecums varētu būt līdzīgs ASV prezidenta amata kandidātu vidējam vecumam. Tālab man vieglāk būtu iztēloties, ka Branda "visu vai neko" būtu veltīts, piemēram, tam, ka tu kategoriski atsakies izmantot produktus, kurus nav ražojis "Apple" vai arī, ka Brands būtu pārņemts ar kādu nišas sporta nozari - piemēram, ultramaratonu skriešanu vai bodībildingu. "Tu vai nu atsakies no jebkādas privātās dzīves vai arī nekad nekļūsi par UTMB" uzvarētāju, tā Brands varētu teikt saviem sekotājiem. Tikām Branda Dievs - kur tu tādu ieraudzīsi mūsdienu pasaulē? Tomēr jāstāsta man būs par to "Brandu", kuru redzēju, nevis to, kuru spēju iztēloties.
Par šo izrādi rakstīt man kaut kā galīgi nepadodas - jau divas nedēļas mēģinu sadūšoties, un joprojām jūtu, ka Brandu noķert man neizdodas. Iespējams, jāmēģina iet ar līkumu - sākt ar sižetu un cerēt, ka no tā izdosies kaut kā nonākt pie kaut kā sakarīgāka. Brands ir jauna mācītāja, kura ticībā neatzīst nekādus kompromisus - viņas Dievs ir stingrs un taisnīgs Dievs un lielākoties arī nežēlīgs Dievs, kuram tev jāvar upurēt visu - ne tikai mantu, bet arī tuvākos cilvēkus, jo citādi tu esi puskoka lēcējs. Līdz ar to savā ziņā varu saprast, kālab dzimuma maiņa - māte, kura ir gatava samierināties, ka viņa veicinās sava bērna nāvi, izklausās pēc daudz nopietnāka līmeņa fanātiķes, nekā tas būtu vīrieša gadījumā. Nē, ne tādā ziņā, ka vīrietim par bērniem būtu nospļauties, bet - nu, tu saproti atšķirību, šajā gadījumā tas ir tiešām top fanātisma līmenis. Vienlaikus, skatoties izrādi, baigi jūtams, ka Kārļa Arnolda Avota atveidotais Agnus oriģinālversijā ir bijusi Agnese. Proti, Agnusa pieķeršanās mirušā mazuļa drēbītēm, rūpība un gādība ir tik ļoti stereotipiski sievišķīgas, ka tu gan it kā saproti, ka šis tēls ir tāds tālab, ka viņu attiecībās Segliņas varone ir tas stiprais pīlārs, pie kura turas otrā puse, un tomēr tu jūti - kaut kas tajā visā nav autentisks.
Vēl viens nozīmīgs tēls šajā iestudējumā ir Jēzus ar kameru - jo kas gan tā būtu par izrādi uz Dailes lielās skatuves, kurā netiktu izmantota kamera? Jēzus, kurš, atšķirībā no mūsu laikam pietuvinātajiem mirstīgajiem tēliem, ir tāds tipiskais bārdainais Jēzus paltrakā (vai kā nu to tērpu sauc) un viņu atveido Rūdolfs Gediņš. Viņa mijiedarbība ar Brandu ir mazliet dīvaina - proti, lai arī Brands visu, protams, dara Dieva vārdā, un viņas Dievs ir drīzāk Tēvs, nevis Dēls, bet visur klātesošo Jēzu viņa ne redz, ne jūt, līdz ar to kaut kādā mērā var secināt, ka visa tā viņas ticība ir drīzāk tukša - ka viņai principi ir svarīgāki par jebko citu un, vērtējot pēc tā paša viņai tik nozīmīgā Dieva baušļiem, viņa ir pārkāpēja - jo viņai Pakļaušanās Dievam pati par sevi ir kļuvusi par tādu kā elkdievību, svarīgāku nekā pats Dievs.
Atbildi uz jautājumu - kāpēc tieši šajos laikos Viesturs Kairišs izvēlējies iestudēt "Brandu", es laikam līdz galam neguvu. Jā, nenoliedzami darbs ļoti nozīmīgs - bet izrādes vēstījums man līdz galam skaidrs nekļuva, tai skaitā - ja mēs pieņemam, ka Kairiša mērķis ir bijis rādīt Branda misijas svarīgumu un ka Segliņas varone ir tēls, kuram mums būtu jājūt līdzi - tā īsti es nesaprotu, kālab tieši tā tas ir. Ir te elementi, ar ko izrāde skatītāju paņem - piemēram, ar Juri Strengu, kas atveido Brandu vecumdienās - minimāls iznāciens, bet ļoti emocionāli spēcīgs (īpaši, zinot, ka Strenga bija Brands 1975. gada iestudējumā Dailē). Dārta Daneviča kā čigāniete ir atmiņā paliekoša, tāpat man patika veids, kā brīžiem kameras materiāls, ko redzējām uz ekrāna, bija paplašināts salīdzinoši ar to, ko varēja redzēt Gediņš/Jēzus. Ievas Jurjānes scenogrāfiju gan šajā reizē sapratu labākajā gadījumā daļēji. Lai vai kā - šī izrāde ir daudz saprotamāka nekā pirms pusotra gada skatītā performance Branda māja, un tagad vismaz ar šī darba sižetu būšu labāk pazīstams, tomēr teikt, ka pati izrāde man kļuva par kādu grandiozu atklāsmi, es nevarētu.
Par šo izrādi rakstīt man kaut kā galīgi nepadodas - jau divas nedēļas mēģinu sadūšoties, un joprojām jūtu, ka Brandu noķert man neizdodas. Iespējams, jāmēģina iet ar līkumu - sākt ar sižetu un cerēt, ka no tā izdosies kaut kā nonākt pie kaut kā sakarīgāka. Brands ir jauna mācītāja, kura ticībā neatzīst nekādus kompromisus - viņas Dievs ir stingrs un taisnīgs Dievs un lielākoties arī nežēlīgs Dievs, kuram tev jāvar upurēt visu - ne tikai mantu, bet arī tuvākos cilvēkus, jo citādi tu esi puskoka lēcējs. Līdz ar to savā ziņā varu saprast, kālab dzimuma maiņa - māte, kura ir gatava samierināties, ka viņa veicinās sava bērna nāvi, izklausās pēc daudz nopietnāka līmeņa fanātiķes, nekā tas būtu vīrieša gadījumā. Nē, ne tādā ziņā, ka vīrietim par bērniem būtu nospļauties, bet - nu, tu saproti atšķirību, šajā gadījumā tas ir tiešām top fanātisma līmenis. Vienlaikus, skatoties izrādi, baigi jūtams, ka Kārļa Arnolda Avota atveidotais Agnus oriģinālversijā ir bijusi Agnese. Proti, Agnusa pieķeršanās mirušā mazuļa drēbītēm, rūpība un gādība ir tik ļoti stereotipiski sievišķīgas, ka tu gan it kā saproti, ka šis tēls ir tāds tālab, ka viņu attiecībās Segliņas varone ir tas stiprais pīlārs, pie kura turas otrā puse, un tomēr tu jūti - kaut kas tajā visā nav autentisks.
Vēl viens nozīmīgs tēls šajā iestudējumā ir Jēzus ar kameru - jo kas gan tā būtu par izrādi uz Dailes lielās skatuves, kurā netiktu izmantota kamera? Jēzus, kurš, atšķirībā no mūsu laikam pietuvinātajiem mirstīgajiem tēliem, ir tāds tipiskais bārdainais Jēzus paltrakā (vai kā nu to tērpu sauc) un viņu atveido Rūdolfs Gediņš. Viņa mijiedarbība ar Brandu ir mazliet dīvaina - proti, lai arī Brands visu, protams, dara Dieva vārdā, un viņas Dievs ir drīzāk Tēvs, nevis Dēls, bet visur klātesošo Jēzu viņa ne redz, ne jūt, līdz ar to kaut kādā mērā var secināt, ka visa tā viņas ticība ir drīzāk tukša - ka viņai principi ir svarīgāki par jebko citu un, vērtējot pēc tā paša viņai tik nozīmīgā Dieva baušļiem, viņa ir pārkāpēja - jo viņai Pakļaušanās Dievam pati par sevi ir kļuvusi par tādu kā elkdievību, svarīgāku nekā pats Dievs.
Atbildi uz jautājumu - kāpēc tieši šajos laikos Viesturs Kairišs izvēlējies iestudēt "Brandu", es laikam līdz galam neguvu. Jā, nenoliedzami darbs ļoti nozīmīgs - bet izrādes vēstījums man līdz galam skaidrs nekļuva, tai skaitā - ja mēs pieņemam, ka Kairiša mērķis ir bijis rādīt Branda misijas svarīgumu un ka Segliņas varone ir tēls, kuram mums būtu jājūt līdzi - tā īsti es nesaprotu, kālab tieši tā tas ir. Ir te elementi, ar ko izrāde skatītāju paņem - piemēram, ar Juri Strengu, kas atveido Brandu vecumdienās - minimāls iznāciens, bet ļoti emocionāli spēcīgs (īpaši, zinot, ka Strenga bija Brands 1975. gada iestudējumā Dailē). Dārta Daneviča kā čigāniete ir atmiņā paliekoša, tāpat man patika veids, kā brīžiem kameras materiāls, ko redzējām uz ekrāna, bija paplašināts salīdzinoši ar to, ko varēja redzēt Gediņš/Jēzus. Ievas Jurjānes scenogrāfiju gan šajā reizē sapratu labākajā gadījumā daļēji. Lai vai kā - šī izrāde ir daudz saprotamāka nekā pirms pusotra gada skatītā performance Branda māja, un tagad vismaz ar šī darba sižetu būšu labāk pazīstams, tomēr teikt, ka pati izrāde man kļuva par kādu grandiozu atklāsmi, es nevarētu.
2024-02-28
comments powered by Disqus