Kazhes pierakstu burtnīca

Tas bija mierīgs svētdienas rīts Restorānvagona redakcijā. Cilvēku uz vietas nebija daudz, tik vien kā galvenais redaktors Eižens Paksis, kas redakcijā mājoja jau vairākas dienas kopš savas vārda dienas svinībām, un metranpāžs Verners Biezputra, kuru dzīvokļa saimniece pēc kārtējās ballītes bija izlikusi ārā no istabas, par kuru nebija maksāts jau pusgadu. Eižens ik pa brīdim iemalkoja no spirdzinošu dzērienu no gurķu burkas, kamēr Verners reizi piecās minūtēs krieviski nolamājās. Vai vismaz pats domāja, ka lamājas krieviski, jo šo valodu viņš skolā mācījies nebija, un tradicionāli neviens vārdu Челябинск par rupju neuzskata. Abu jauno vīriešu mieru pēkšņi pārsteidza telefona zvans. "Izslēdziet kāds gaismu!" bija pirmā doma, kas šajā brīdī iedegās Eižena smadzenēs. "Челябинск," padomāja Verners.

Tas patiesībā ir sarežģīts jautājums - vai cilvēks ir spējīgs domāt to, ko viņš nesaprot? Līdzīgi kā, vai Dievs var radīt tik smagu akmeni, kuru pats nevar pacelt? Taču šajā reizē mēs tik komplicētas filozofiskas problēmas centīsimies nerisināt, jo "Restorānvagons" savā būtībā tomēr ir informatīvi izklaidējošs, nevis intelektuāli onanējošs izdevums. Pikantas detaļas, skandāli sabiedrības krējuma dzīvē un apšaubāmas kvalitātes jēlības ir tas, ka mūs ir padarījis par Latvijā populārāko sporta laikrakstu Vilcieniņ spēles apakšdisciplīnā.

"Restorānvagona redakcija, galvenais redaktors Eižens Paksis klausās," sakopojis ierobežoto enerģijas daudzumu, Eižens pacēla telefona klausuli. "Jūs tur pavisam esat saspiedušies? Jau sākusies trešās kārtas izspēle Vilcieniņu meistarībā, bet jūs vēl otro neesat aprakstījuši!!!" Eižens sāka taisnoties, ka pēdējā laikā esot ļoti daudz darba, turklāt vēl pieaugušas administratīvās izmaksas un vispār praktikanti šogad esot patrāpījušies tik zemas kvalitātes, ka tādi pat pionieru ugunskuram nederētu. Visas cerības Eižens saistot ar to, ka tagad pēc masveida apšaušanām (atlaišanām) TV3 un LNT ziņu dienestos, kā arī Dienas biznesa likvidācijas, arī Restorānvagons varēs tikt pie jaunas praktikantu gaļas. Kā teikt - jo mazāk spēlētāju mediju tirgū, jo labāk. Kālab gan aizdomāties par sērīgām tēmām kā pakāpeniska mediju tirgus nāve? Taču izdevuma finansētāju pārstāvis Ganibāls Ļektors sarunās nemēdza lietot vārdu Lūdzu, to aizstājot ar trim izsaukuma zīmēm. Viņš arī diezgan labi pieprata draudēšanas mākslu. "Kā klājas tavai māsai, Eižen? Vai viņa vēl ir precējusies ar manu šoferi Sašiku? Kā viņai patiktu, ja Sašikam nekad vairs nebūtu darba?" Jau sarunas sākumā Eižena pašsajūta nebija no labajām, bet pamazām tā sasniedza tālu līmeni, ka viņš ar zīmēm parādīja Verneram, lai tas viņam steidzami padod papīru kurvi. Viņš uz brīdi atslēdza telefonam mikrofona skaņu, kas arī nebija īpaši nepieciešama, jo no Ļektora puses turpināja nākt ķengas un draudi, un mazliet iepūta saburzītajos papīros. No tā kļuva vieglāk, Eižens atkal ieslēdza mikrofonu un, sagaidījis, pārtraukumu vārdu straumē, paziņoja, ka tuvāko dažu stundu laikā jaunais numurs tiks nodots drukāšanai, pat metranpāžs jau ir izsaukts uz redakciju, un tad Ļektoram būs visas iespējas uzzināt, kas tieši noticis otrās kārtas izspēlē.

Pēc sarunas beigām Eižens nekavējoties sēdās pie datora un sāka mēģinājumus rakstīt. "Transsibīrijas maģistrāles pirmrindnieki", "lielais dzelzs rumaks šķērsoja prērijas", "progresu neapturēt" - tās bija dažas atslēgas frāzes, ko viņš noteikti vēlējās iekļaut jaunākajā rakstā. Galvassāpes un bažas par māsas vīra darbavietu procesam drīzāk kaitēja, nekā līdzēja, tomēr pēc stundas raksts patiešām bija gatavs, tāpat kā Eižena pārliecība, ka vajadzētu kaut ko dzīvē mainīt, lai viņu svētdienas rītos nelamātu rupji tēvaiņi, no kuriem tu vari iemācīties tikai jaunus veidus, kā lietot ad hominem argumentus.

Vilcieniņu meistarības otrajā kārtā turnīra dalībniekus sagaidīja Pensilvānijas izaicinājums. Šī spēles variācija ir vislabākais apliecinājums mežonīgajam kapitālismam Vilcieniņu spēles ietvaros, kur bieži mazāka nozīme ir tam, cik kvalitatīvu tu izveido savu sliežu tīklam, bet visu izšķir tava māka investēt. Šajās situācijās noteikti lieti varētu palīdzēt tie prātīgie telemārketeri, kas krievu valodā zvana no Igaunijas numuriem, piedāvājot drošus veidus, kā uzreizināt savu kapitālu. Taču tā kā turnīra dalībnieku vidū neviens šāds speciālists nav novērots, viņiem nācās izlīdzēties ar improvizācijas spējām, vadot procesu, kā lielais dzelzs rumaks šķērso prērijas.

Pirmā spēle šajā kārtā tika aizvadīta Zasulauka protektorātā, kur Raimonds K. bija pacenties, ar daļēji saplīsušu maizes krāsni, gatavojot tradicionālo Pensilvānijas ēdienu "stromboli". Ja šis vārds arī mazliet izklausās pēc strempuļa, tad patiesībā tas nozīmē kaut ko pilnīgi loģisku - ņemt un sarullēt pirms cepšanas picu kā ruleti. Iespējams, ka kādam tas šķitīs muļķīgs risinājums, bet progresu neapturēt - mēs no sirds ticam, ka pēc 30 gadiem visā pasaulē picu ēdīs tikai ruletes veidā. Protams, tas ir pie nosacījuma, ja pasaules prezidente Grēta Tūnberja atļaus picu ēšanu jebkādā formā. Raimonda stratēģija pašā spēlē bija vienkārša - būvēt daudz garo ceļu un ātri pabeigt spēli. To viņš arī sekmīgi izdarīja un par spīti diezgan trūcīgam misiju skaitam izcīnīja uzvaru. Patiesībā viņa panākumu atslēga bija sekmīga akciju izvēle, kas atnesa nepieciešamo punktu daudzumu. Tikām Baiba un Mārtiņš aizvadīja ļoti līdzvērtīgu spēli, kurā sākotnēji šķita, ka labāk bija sekmējies Baibai, taču tad atklājās, ka šajā spēlē misiju bonuss ir 15 un nevis 10 punkti, kā rezultātā otrā vieta sanāca dalīta.

Nākamā spēle notika turnīram pilnīgi jaunā laukumā Nometņu ielā, kur Māris uzņēma Ilzi un Marinu. Šī spēle notika Helovīna noskaņās, Mārim laiku pa laikam kādam pie viņa durvīm ieklīdušam bērnam saldumu vietā piedāvājot ķirbi. Ilze, kura bija piedzīvojusi fiasko sezonas pirmajā spēlē, šoreiz bija savā tradicionālajā elementā - spēlējot neuzkrītoši un neagresīvi, strauji pabeidza spēli un uzvarēja. Māris palika ar kaudzīti neizpildītu misiju, bet Marina - kaut kur pa vidu. Domājams, ka sekojušajā spēles kļūdu analīzē (tādai nopietnu stratēģu aprindās noteikti ir jābūt!) Māris no Reiņa saņēma kārtīgu bārienu par nepārdomātu un pārgalvīgu stratēģiju, kas ne sevišķi labi attaisnojās. Kā teikt, cepto aknu uzbrukums ar zirga atdošanu šahā var būt veiksmīga šaha partijas atklātne, bet tikpat reāls ir pavērsiens, ka pašam vien tev tās aknas būs jāēd.

Pēc Zasulauka spēles bija jau droši zināms, ka nākamo raundu pie līderu galdiņa spēlēs Raimonds K. un Baiba, bet vēl bija palicis atklāts jautājums, kas viņiem sastādīs kompāniju. Labas iespējas bija arī Mārtiņam, bet viņam vajadzēja, lai Gustavs un Guna negūst pārmērīgi daudz punktu. Līdz pēdējam brīdim šķita, ka abi Pogas ņems un Bruņenieku izpogās, taču punktu skaitīšanas laikā atklājās, ka Gustavs tikai bija domājis, ka viņš ir izbūvējis ceļu līdz Ņujorkai, bet reāli viņa ceļš turp neveda. Rezultātā - pamatīgi mīnusi, uzvara spēlē Mārai, un līdz ar to - vieta pie pirmā galdiņa Mārtiņam. Gadās arī tā.

Pēdējā spēlē līderu vietu sadalījums vairs nevarēja mainīties, pie galdiņa tiekoties ne pārāk veiksmīgi pirmo kārtu aizvadījušajiem Raitim, Līvai un Raimondam N. Iepriekšējās sezonas uzvarētājs Raitis savu klasi apliecināja pārliecinoši, kamēr cīņā par otro vietu izšķiroša izrādījās Raimonda N. aktīvā darbošanās garo posmu būvē. Raitis tikām demonstrēja izcilu sniegumu akciju izvēlē - 112 punkti tikai par akcijām bija pārliecinošs šīs kārtas rekords, neviens cits pat īsti tuvu simtiņam netika.

Tā nu sanāca, ka šīs kārtas rezultātā vietas pie pirmā galdiņa izkaroja Raimonds K., Baiba/Irbe, Mārtiņš un Guna. Pie otrā: Gustavs, Raitis, Māra un Marina. Un pie trešā: Raimonds N., Ilze, Līva un Māris/Reinis. Vēlam viņiem visiem panākumus trešās kārtas izspēlē!