Vilcieniņu meistarība lido atkal
Kā fēnikss no pelniem pēc gada pārtraukuma savu darbību ir atsākusi Vilcieniņu meistarība, un līdz ar to pie lasītājiem regulārāk viesosies arī "Restorānvagons" un tā mūžīgi izsalkušie un izslāpušie topošie žurnālisti. Sezonas atklāšanas speciālreportāžu sagatavojis jauniesauktais praktikants Rafaēls Krūmgriezis stingrā galvenā redaktora Eižena Pakša uzraudzībā.
Vilcieniņu meistarība ir sens tradīcijām bagāts turnīrs, kas savu darbību sāka tālajā 2014. gada pavasarī, kad es vēl mācījos Zaļenieku pamatskolas devītajā klasē. Gadi gāja, turnīrs attīstījās, tad pamazām noplaka un pagaisa. Es tikām pabeidzu pamatskolu, iestājos Auces vidusskolā, iepazinos ar brīnišķīgu meiteni vārdā Kate. Tad iepazinos arī ar viņas vecāko brāli un kādu laiku staigāju saulesbrillēs. Nokārtoju centralizētos eksāmenus un sapratu, ka vēlos turpināt mācības. Lauksaimniecības universitāte Jelgavā, protams, būtu tuvāk mājām, tomēr es alku mākslas un kultūras, nevis pieņemt govīm dzemdības vai braukt pa laukiem ar zaļu traktoru, vedot zvēriņus piekabē, un tā nu es nonācu Kultūras akadēmijā. No kāda vecāka studenta uzzināju par prakses iespējām "Restorānvagonā", un te nu es esmu. Mani saucs Rafaēls Krūmgriezis, un es esmu no Zaļenieku pagasta Ūziņiem.
2018./2019. gada Vilcieniņu meistarības sezonā piedalās 12 dalībnieki - it kā nav sevišķi daudz, bet tomēr vairāk nekā Latvijas futbola Virslīgā un ir arī cerības, ka vairums dalībnieku te būs konkurentablāki par tādām Mettu vai Valmieru. Man pašam, protams, žēl, ka šogad tik vāji klājās Jelgavai, kas iepriekš pat Eirokausos labi vāca punktus Latvijai, bet reizēm vajag aiziet soli uz atpakaļ, lai vēlāk varētu spert divus uz priekšu. Līdzīgi kā to šobrīd dara Latvijas izlase, kas gan jau šķiet atkāpusies tik tālu, ka drīz varētu nokrist pāri malai un vairs nevarēt veikt tos soļus uz priekšu.
Turnīra pirmajā kārtā Meistarības dalībnieki sacentās Ziemeļvalstu kartes izspēlē. Ar drošiem manevriem viņi iekaroja tādas pilsētas kā Bergene, Rovaniemi, Kuopio un Tallina, šķiet, nevienam tā arī nesadūšojoties uzbliezt garo posmu uz Murmansku. Pašās Ziemeļvalstīs gan zināms, ka Vilcieniņu spēle nav gluži trīs populārāko sporta veidu vidū - sacensties ar ledushokeju, distanču slēpošanu un makšķerēšanu ar spiningu tur ir gandrīz neiespējami. Spēles tika aizvadītas četrās lokācijās: Kuģu ielas depo, Augšējā Kuģu ielas depo, Zasulauka protektorātā un Zvaigžņu ielas republikā. Atšķirībā no daudziem Latvijas futbola izlases mačiem, šeit cīņas bija spraigas un vien mazākās nianses izšķīra uzvarētājus no pārējiem.
Uzvaras šīs kārtas spēlēs izcīnīja Ilze, Baiba, Raimonds N un Guna. Guna bija arī visčaklākā misiju pildītāja, pieveikdama veselas 11, kamēr Māra visčaklāk krāva ogles, uzbūvējot septiņus melnos vagonus. Nekādus smalkākus ieskaitus spēļu gaitās nevaru sniegt, jo pats klāt tajās nebiju - vietu kojās man dabūt neizdevās, istabiņu Rīgā arī neesmu atradis, lai arī katru dienu caurskatu Patiesā Āgenskalna forumu, līdz ar to man nākas vakaros braukt uz Zaļeniekiem. Ja kāds var piedāvāt istabu ne pārāk tālu no centra par saprātīgu cenu, rakstiet uz restoranvagons@gmail.com - visi piedāvājumi tiks izskatīti. Starpniekus lūdzu netraucēt!