Latvijas sporta vēsture
Šī grāmata ir pirmais ievērojamais teksts par sporta vēsturi neatkarīgajā Latvijā, un par to vien Vilis Čika un Gunārs Gubiņš ir pelnījuši pieminekli. Tā kā šāds teksts nepaspēja tapt vēl brīvā Latvijā (lai gan, kā grāmatas ievadā pieminēts, šādi mēģinājumi bija), vienīgie apstākļi, kur šāda grāmata varēja tapt, bija trimdā. Kā nekā padomijā naratīvs bija tāds, ka "buržuāzistiskajā republikā" sports bija pieejams tikai sabiedrības elitei, bija nožēlojamā līmenī un nevienu īsti neinteresēja. Šis nebūtu īstais brīdis, lai atspēkotu šos mītus, bet neapšaubāmi ir tas, ka tikai brīvajā pasaulē nonākušie latvieši varēja un vēlējās rakstīt par zudušās Latvijas sporta sasniegumiem. Vienlaikus es patiešām apbrīnoju to darbu, kas bija ieguldīts šīs grāmatas tapšanā - liela daļa pastāvošo informācijas avotu autoriem nebija pieejama, jo tie atradās otrpus dzelzs priekškaram, man pat nav īsti skaidrs, kādā veidā viņi tika pie preses materiāliem, kuri grāmatā plaši izmantoti.
Autori paši atzīst, ka apstākļi, kādos grāmata tapusi, dara neizbēgamas kļūdas un nepilnības tās saturā. Iesaistīto cilvēku skaits gan bija liels, bet pat tie, kas bija grāmatā aprakstīto notikumu aculiecinieki vai pat dalībnieki, nevarēja galvot par savu atmiņu precizitāti, līdz ar to šo grāmatu noteikti nevajadzētu izmantot kā vienīgo avotu patiesības noskaidrošanai, bet gan drīzāk kā plašu ieskatu dažādās sporta norisēs Latvijā un kā atspēriena punktu, lai "raktu dziļāk".
Grāmatas struktūra ir gaužām vienkārša - katra tās nodaļa ir veltīta citam sporta veidam, iespēju robežās pastāstot par tā pirmsākumiem Latvijā, popularitāti laika gaitā un Latvijas sportistu līdzdalību sacensībās ar citu valstu atlētiem. Materiālu apjoms atkarīgs gan no tā, cik šis sporta veids tajā laikā bija ievērojams, gan no tā, cik par to varēja iegūt informācijas. Principā līdzīgi, kā to būtu darījis es. Grāmatā ir arī diezgan daudz fotogrāfiju, kuru autors lielākoties bija Otto Sprūde, leģendārs sporta fotogrāfs. Viens no jaunākajiem, kas mani nodarbina, ir - kāds liktenis bija visiem tiem materiāliem, ko Čika un Gubiņš gadu gaitā savāca? Vai tie krāj putekļus kādos bēniņos Amerikā vai arī ir pārtapuši iekurā? Katrā ziņā tur noteikti bija daudz vērtīga satura, kas ne viss nonāca grāmatā (turklāt fotogrāfiju gadījumā skaidrs, ka to kvalitāte oriģinālā bija būtiski labāka), un es noteikti gribētu šiem krājumiem tikt klāt, tikai pagaidām nekas no tā nav izdevies. Vienlaikus - vai ir zināms, kas notika ar nesenāk mūžībā aizgājušu sporta vēsturnieku (Juris Zuntners, Baldunčiks, u.c.) krājumiem? Teorētiski par šo vajadzētu raizēties sporta federācijām, LOF utt., bet diez vai tas viņus interesē, un rezultātā katram nākotnes pētniekiem viņu priekšteču atklātais būs jāatklāj atkal, kas šķiet stulbi.
Tas gan nav tieši saistīts ar šo grāmatu. Par to tiešām neko sliktu nevaru pateikt - tās visas nepilnības ir neizbēgamas un nekādi nav paviršības rezultāts. Pēc tās izdošanas trimdas presē gan salīdzinoši daudz rakstīja par lietām, kas tur nav pareizas, bet šī ir retā reize, kad esmu pielaidīgs, nevis piekasīgs - šis bija tāds darbs, kuru bija nepieciešams nogādāt līdz tipogrāfijai, un tas tika paveikts. Paldies autoru kolektīvam par to!
Autori paši atzīst, ka apstākļi, kādos grāmata tapusi, dara neizbēgamas kļūdas un nepilnības tās saturā. Iesaistīto cilvēku skaits gan bija liels, bet pat tie, kas bija grāmatā aprakstīto notikumu aculiecinieki vai pat dalībnieki, nevarēja galvot par savu atmiņu precizitāti, līdz ar to šo grāmatu noteikti nevajadzētu izmantot kā vienīgo avotu patiesības noskaidrošanai, bet gan drīzāk kā plašu ieskatu dažādās sporta norisēs Latvijā un kā atspēriena punktu, lai "raktu dziļāk".
Grāmatas struktūra ir gaužām vienkārša - katra tās nodaļa ir veltīta citam sporta veidam, iespēju robežās pastāstot par tā pirmsākumiem Latvijā, popularitāti laika gaitā un Latvijas sportistu līdzdalību sacensībās ar citu valstu atlētiem. Materiālu apjoms atkarīgs gan no tā, cik šis sporta veids tajā laikā bija ievērojams, gan no tā, cik par to varēja iegūt informācijas. Principā līdzīgi, kā to būtu darījis es. Grāmatā ir arī diezgan daudz fotogrāfiju, kuru autors lielākoties bija Otto Sprūde, leģendārs sporta fotogrāfs. Viens no jaunākajiem, kas mani nodarbina, ir - kāds liktenis bija visiem tiem materiāliem, ko Čika un Gubiņš gadu gaitā savāca? Vai tie krāj putekļus kādos bēniņos Amerikā vai arī ir pārtapuši iekurā? Katrā ziņā tur noteikti bija daudz vērtīga satura, kas ne viss nonāca grāmatā (turklāt fotogrāfiju gadījumā skaidrs, ka to kvalitāte oriģinālā bija būtiski labāka), un es noteikti gribētu šiem krājumiem tikt klāt, tikai pagaidām nekas no tā nav izdevies. Vienlaikus - vai ir zināms, kas notika ar nesenāk mūžībā aizgājušu sporta vēsturnieku (Juris Zuntners, Baldunčiks, u.c.) krājumiem? Teorētiski par šo vajadzētu raizēties sporta federācijām, LOF utt., bet diez vai tas viņus interesē, un rezultātā katram nākotnes pētniekiem viņu priekšteču atklātais būs jāatklāj atkal, kas šķiet stulbi.
Tas gan nav tieši saistīts ar šo grāmatu. Par to tiešām neko sliktu nevaru pateikt - tās visas nepilnības ir neizbēgamas un nekādi nav paviršības rezultāts. Pēc tās izdošanas trimdas presē gan salīdzinoši daudz rakstīja par lietām, kas tur nav pareizas, bet šī ir retā reize, kad esmu pielaidīgs, nevis piekasīgs - šis bija tāds darbs, kuru bija nepieciešams nogādāt līdz tipogrāfijai, un tas tika paveikts. Paldies autoru kolektīvam par to!
2024-01-03
comments powered by Disqus