Oxforda. Ar skatu uz universitāti
Vilis Lācītis atgriežas sava ceļa sākumpunktā vai vismaz kaut kur tā tuvumā - savā jaunākajā romānā "Oxforda ar skatu uz Universitāti" viņš ne tikai atdzīvina to Vili Lācīti, kurš pirms vairāk kā desmit gadiem ar "Stroiku ar skatu uz Londonu" bija savaldzinājis lasīt protošo latviešu publiku (bet īstie "mantas" zinātāji, protams, jau iepriekš bija pazīstami ar viņu vēl mazliet citā tēlā un veidolā kā eirobomža sūrā ceļa autoru). Proti, stāsts ir par gana intelektuālu latvieti, kuram dzimtenē kaut kas īsti labi nav sanācis un tā rezultātā viņš nonācis britu salās, kur intelektuālo darbu aizstājis ar fizisko, vienlaikus joprojām paliekot gana cinisks, gana erudīts un ar tieksmi uz augšu. Kaut kāda deva visā šajā stāstā, protams, ir no paša tā autora biogrāfijas, bet lielākā daļa noteikti ir "variācijas par tēmu".
Kā var noprast no grāmatas nosaukuma, pa šiem gadiem, kas šķir "Stroiku" no "Universitātes" galvenais varonis ir paspējis pārcelties uz citu dzīvesvietu (precīzāk - to viņš izdara jau grāmatas gaitā). Grāmatas galvenā intriga gan ir realizēta teju vai perfektā antidetektīva veidā - teju visā grāmatas garumā autors tevi kacina ar to, ka viņš tūlīt, tūlīt mēģinās iestāties Oksfordas maģistrantūras programmā un viņam tas vai nu sanāks vai nē, bet tu jau uz grāmatas vāka redzi rakstītu Vilis Lācītis MSc (Oxon), kas skaidri atbild uz jautājumu - izdevās viņam tikt pie šīs izglītības vai nē. Un patiesībā savā būtībā "Universitāte" visa ir tāds darbs, kurš tev kaut ko it kā piesola, bet tā īsti neizdara (kā sūdīgs celtnieks, gribētos piebilst). Proti, autors nu ļooooti daudz sniedz visādu smieklīgu faktoīdu un nianšu, kas nekādā mērā nevirza uz priekšu grāmatas sižetu, ko laikam jau var saprast - ja jau Lācītis ir apņēmies grāmatā neko nestāstīt par savām (vai sava varoņa) studijām, tad nākas vien izlīdzēties ar visādu informāciju par Oksfordu, tagadnes un pagātnes oksfordiešiem (un reizēm - britiem kopumā), kā rezultātā šo grāmatu var mazliet pielīdzināt Džeroma "Trīs vīriem laivā" (kurus Lācītis, protams, piesauc) ar tādu precizējumu, ka sava romāna gaitā viņš būtu aprakstījis vienu dienu no šo vīru brauciena ar laivu, vēl daudz vairāk kā Džeroms veltot savu uzmanību dažādām sānu tēmām. Reizēm tas ir gana aizraujoši, citkārt šķiet bezmērķīgi un papīra tērēšana. Katrā ziņā, ja salīdzina ar "Stroiku" (un no šiem salīdzinājumiem Lācītim neizbēgt līdz brīdim, kamēr viņš nenomainīs pseidonīmu uz Andrejs Upis), "Oxfordā" man pietrūka spilgti iezīmētu tēlu (jo kaut cik konsekvents personāžs šajā grāmatā ir tikai pats Vilis, kamēr pārējie atkarībā no situācijas maina savu dabu un funkcijas).
Nav gluži tā, ka jauno Lācīša romānu lasīt būtu garlaicīgi vai smagi, bet sajūta, ka autoram ir bijis itin maz tā, ko viņš ir vēlējies ar šo grāmatu pateikt, un tad nu viņš to ir apaudzējis ar kaut ko, lai tas beigās apjomā līdzinātos romānam, mani tā arī nepameta. Droši varu teikt - ja vēlies iepazīt Lācīša daiļradi - ar šo romānu tev sākt nevajadzētu, tad jau labāk sāc "Ilgo ceļu uz Hantimansijsku", no kura tu varbūt neko nesapratīsi, bet vismaz tev būs garantēts trips, kamēr "Oxfordas" stāsts ar narkotiskajiem cepumiem tev pirmās personas skatu punktu nodrošināt nespēs.
Kā var noprast no grāmatas nosaukuma, pa šiem gadiem, kas šķir "Stroiku" no "Universitātes" galvenais varonis ir paspējis pārcelties uz citu dzīvesvietu (precīzāk - to viņš izdara jau grāmatas gaitā). Grāmatas galvenā intriga gan ir realizēta teju vai perfektā antidetektīva veidā - teju visā grāmatas garumā autors tevi kacina ar to, ka viņš tūlīt, tūlīt mēģinās iestāties Oksfordas maģistrantūras programmā un viņam tas vai nu sanāks vai nē, bet tu jau uz grāmatas vāka redzi rakstītu Vilis Lācītis MSc (Oxon), kas skaidri atbild uz jautājumu - izdevās viņam tikt pie šīs izglītības vai nē. Un patiesībā savā būtībā "Universitāte" visa ir tāds darbs, kurš tev kaut ko it kā piesola, bet tā īsti neizdara (kā sūdīgs celtnieks, gribētos piebilst). Proti, autors nu ļooooti daudz sniedz visādu smieklīgu faktoīdu un nianšu, kas nekādā mērā nevirza uz priekšu grāmatas sižetu, ko laikam jau var saprast - ja jau Lācītis ir apņēmies grāmatā neko nestāstīt par savām (vai sava varoņa) studijām, tad nākas vien izlīdzēties ar visādu informāciju par Oksfordu, tagadnes un pagātnes oksfordiešiem (un reizēm - britiem kopumā), kā rezultātā šo grāmatu var mazliet pielīdzināt Džeroma "Trīs vīriem laivā" (kurus Lācītis, protams, piesauc) ar tādu precizējumu, ka sava romāna gaitā viņš būtu aprakstījis vienu dienu no šo vīru brauciena ar laivu, vēl daudz vairāk kā Džeroms veltot savu uzmanību dažādām sānu tēmām. Reizēm tas ir gana aizraujoši, citkārt šķiet bezmērķīgi un papīra tērēšana. Katrā ziņā, ja salīdzina ar "Stroiku" (un no šiem salīdzinājumiem Lācītim neizbēgt līdz brīdim, kamēr viņš nenomainīs pseidonīmu uz Andrejs Upis), "Oxfordā" man pietrūka spilgti iezīmētu tēlu (jo kaut cik konsekvents personāžs šajā grāmatā ir tikai pats Vilis, kamēr pārējie atkarībā no situācijas maina savu dabu un funkcijas).
Nav gluži tā, ka jauno Lācīša romānu lasīt būtu garlaicīgi vai smagi, bet sajūta, ka autoram ir bijis itin maz tā, ko viņš ir vēlējies ar šo grāmatu pateikt, un tad nu viņš to ir apaudzējis ar kaut ko, lai tas beigās apjomā līdzinātos romānam, mani tā arī nepameta. Droši varu teikt - ja vēlies iepazīt Lācīša daiļradi - ar šo romānu tev sākt nevajadzētu, tad jau labāk sāc "Ilgo ceļu uz Hantimansijsku", no kura tu varbūt neko nesapratīsi, bet vismaz tev būs garantēts trips, kamēr "Oxfordas" stāsts ar narkotiskajiem cepumiem tev pirmās personas skatu punktu nodrošināt nespēs.
2023-10-05
comments powered by Disqus