piepildīts

Vinetas Trimalnieces debijas stāstu krājums ir viena no tām grāmatām, kuras var izlasīt teju vai ātrāk kā uzrakstīt pilnvērtīgu atsauksmi par to. Līdz ar to kaut kādā mērā pilnīgi pieņemams tās vērtējums būtu aicinājums šo grāmatu vienkārši izlasīt un katram formulēt savu attieksmi pret to. Tikām rakstīt par šo grāmatu "pa īstam" nemaz nav tik viegli, jo tā teju katram lasītājam var atplēst vaļā kādu senāku brūci (vai arī radīt bailes par brūces rašanaos nākotnē), un arī es neesmu izņēmums. Mēģināšu kaut kā rast kompromisu starp godīgumu un vēlmi pasargāt sevi no ekshibicionisma. Kas no tā sanāks - nākamās rindkopas rādīs.

Stāstu krājums ir tāda veida, ka mūslaikos tādus itin bieži sauc par romāniem. Proti, visi tā stāsti ir cieši saistīti, to varoņi ir kaut kur fonā manāmi citos stāstos, vienots ir laiks un vieta, tik vien, ka nav tiem kopīgas sižeta arkas, bet nav jau tā, ka kaut kādi GOSTi prasītu, lai katrā romānā tāda būtu. Tātad, grāmatas darbība risinās kādā pansionātā (ja nu kas - to tagad vērts pieminēt - laikā pirms COVID-19). Stāsti galvenokārt ir par tā iemītniekiem, mazliet arī par personālu. Šī pati tēma parādās arī seriālā "After Life", kuru nesen skatījāmies, tik vien atšķirība, ka tur pansionāts atrodas Anglijā un tā nav īsti seriāla centrālā tēma, bet kaut kas kopīgs Trimalniecei un Džerveisam ir (cik dīvaini lai tas arī nebūtu). Cilvēki, kuru nākotne (vai tās trūkums) ir pilnīgi skaidra, bieži gan ne viņiem pašiem. Tas, kā tevi maz pamazām pamet saprāts un kā tas kaut kādā mērā ir glābiņš, nevis posts (atkarībā, protams, no situācijas). Vientulības piecdesmit nokrāsas. Cilvēka mūža gala traģēdija. Autores skatījums - iejūtība ar bezcerības devu, kam par pamatu pašas pieredze šādā darbā. Savā ziņā visi šī stāsti ir vienas un tās pašas monētas daudzas puses (kas teicis, ka tādas monētai ir tikai divas un ka vispār ir tikai divas puses?), kā teikt - variācijas par vienu tēmu, un daudzas no šīm tēmām ir labi atpazīstamas. Līdz kaut kādam manas dzīves posmam es būtu varējis teikt: man šie stāsti ir sveši. Kādā brīdī tie tādi pārstāja būt (pirms grāmatas izlasīšanas, nevis pēc), līdz ar to grāmata ļoti skaidra. Lietojama komplektā ar Kvadrifrona izrādi "Vecmāmiņu valsts", tikai bez tik ļoti kategoriskas vēršanās pie tā, kas šajā ziņā nav kārtībā tieši konkrētajā Latvijā (ja nu kas - tas pats COVID arī šīs tēmas sāpīgumu ir aktualizējis).

Trimalniece raksta pārliecinoši, kā lasītājs tu jūti - tas ir pa īstam, nevis vēss skats no malas, tikai ietērpts emocijās. Tāpēc man pat ir grūti vērtēt, cik tieši laba ir viņas proza - proti, varu teikt, ka tā ir gana laba, lai es varētu autorei notic't, bet nespēju saskatīt, vai mani viņa kā autore ir interesētu, rakstot par citām, mazāk personīgi sāpīgām tēmām, kas gan nav šajā brīdī svarīgi, jo jautājums jau ir par to, vai "piepildīts" ir liekams tajā grāmatu plaukta daļā, kas ir uz palikšanu vai tajā, kurai būtu iespējas nonākt kādā pansionātā. Pareizā atbilde - grāmata paliks mājās.
2021-01-31
8.5
comments powered by Disqus