Tās dullās Paulīnes dēļ
Nesen es rakstīju, ka ņemšu pauzi un kādu laiku nelasīšu stāstu krājumus. Un nākamajā reizē, kad aizgāju uz bibliotēku, no tās atgriezos ar diviem stāstu krājumiem. Taču kaut kā Vizmas Belševicas grāmata ar nosaukumu "Tās dullās Paulīnes dēļ" šķita tāda, kas man varētu patikt. Rīgas kinostudijas filmu gan redzējis nebiju, bet tas jau nekas. Tā šķiet, ka neko citu kā triloģiju par Billi no Belševias darbiem lasījis nebiju, līdz ar to šī grāmata uzskatāma par kaut kādu redzesloka paplašinājumu un personīgi man jaunu šķautņu atklāšanu Vizmas Belševicas daiļradē. (ja kas - otrs krājums ir ar Regīnas Ezeras darbiem, bet viņas dēļ es allaž esmu gatavs pieļaut izņēmumus paša noteiktiem principiem)
Ko es varu teikt par šo stāstu krājumu? Pirmā vērtīgā atziņa ir tāda, ka Belševica bija dāma ar itin šerpu humora izjūtu. Patiesībā no tā šis tas parādās arī "Billē", taču tur sajūtas drīzāk bija iz kategorijas: rakstīts par skarbiem laikiem un skarbiem dzīves apstākļiem, un, ja dzīve grūta, tās smaguma atvieglošanai humors var būt vienīgās pieejamās zāles. Tikām šajā krājumā vienkārši jāsecina, ka bija situācijas, kurās autorei patika izlīdzēties ar kapeņu humora elementiem. Un tas taču nav nekas slikts. Protams, šos stāstus var interpretēt arī tā, ka patiesībā jau to saturs ir gaužām drūms, proti, viss atkarīgs no tā, kā uz lietām paskatās.
Ja raugās uz šiem stāstiem no sērīgā skatu punkta, tad to tematika ir sekojoša:
1) alkohola mocīta pusmūža sieviete, kas iztikai spiesta tirgot kapos zagtas puķes, iekrīt svaigi izraktā kapā, kas simbolizē viņas dzīves tukšumu un gatavību noslēgties;
2) demences mocīta tante nespēj atšķirt tagadni no pagātnes, atgremojot jaunībā piedzīvotos pārdzīvojumus;
3) pašnāvniece nav radusi mieru arī pēc nāves, joprojām būdama nelaimīga mīlestībā;
4) bezjēdzīgi naudu krājušai sievietei nākas atzīt, ka viņas materiālās tieksmes nav nesušas laimi;
5) sieviete, kura nav pati kļuvusi par māti, cieš mokas, būdama spiesta pavadīt laiku ar svešiem bērniem;
6) divas vecas kundzes gatavojas nāvei.
Proti, viss maksimāli drūmās krāsās, it īpaši jau pēdējais stāsts, kura nosaukums dots arī krājumam (pareizāk - stāstu izlasei, jo stāsti tapuši dažādos laikmetos un nav bijuši daļa no vienota cikla). Taču, kad tu tos lasi, drīzāk jau šķiet, ka tie ir humoristiski darbi, jā - varbūt brīžam joki tajos ir melni, bet tas taču nav nekas ļauns, vai ne?
Vai visi šie stāsti ir vienlīdz labi? Nē, protams, ka nav. "Baltā sieva", kas vēsta par spoku dāmu, kas ieķērusies jaunā aktierī un cenšas palīdzēt viņa karjerai, sentimentālismu un cinismu apvieno neveiksmīgi, nestrādājot īsti ne kā viens, ne kā otrs. Tāpat "Nelaime mājās" cieš no tā, ka tajā aprakstītā situācija ir mūsdienās stipri neaktuāla - tā vēsta par aprēķina dēļ šķirtu laulību, lai pensionējoties viņš un viņa varētu saglabāt visu savu saimniecību, ne pusi atdot kolhozam, un sekas šādam izgājienam. To gan var interpretēt arī kā kritiku padomju sistēmai, kur šādu shēmu izpildīšana varēja būt izdevīga, tomēr drīzāk tas līdzās dažiem citiem stāstiem šajā krājumā vēsta par mantkārības bezjēdzīgumu, kas ļauj to interpretēt arī kā savā ziņā pat padomiski ideoloģiski pareizu darbu. Proti, kā jau tas literatūras gadījumā ir raksturīgi - lasītājs pats var izvēlēties, ko konkrētajā darbā saskatīt un par ko pēcāk šūmēties Internetā, atkarībā no paša nosliecēm pārmetumus adresējot autoram vai valdībai.
Mani favorīti šajā krājumā ir pirmie divi stāsti: "Burbeķīša" un "Trīs mārciņas cīsķēnu", kuri īpaši labi atbilst raksturojumam kapeņu humors. Principā arī pārējie no manis drīzāk saņem pozitīvu vērtējumu, tomēr latiņa nolaižas grāmatas gaitā drusku zemāk. Lai gan - tajā pašā "Nelaimē mājās" ir šādas tādas lieliskas epizodes, īpaši jau galvenās varones vilšanās galantajā pilsētniekā, kad izrādās, ka viņš nievājoši izsakās par cilvēkiem, kas izmanto apstākļus sev par labu un pārdod lietas dārgāk, nekā tās reāli ir vērtas, un tad pēkšņi simpātiskais un izpalīdzīgais kungs varones acīs pārvēršas par neko nesaprotošu aprobežotu stulbeni. Un arī "Baltajā sievā" raksturojums tam, cik sarežģīti ir, ja tu esi par spoku kļuvis jaunībā, bet tavs zemes partneris - jau gados. Un, pavadījis pēcpusdienu ar bērniem, tu arī saproti "Pēcpusdienas ar bērniem" galveno varoni un viņas fobiju no cilvēka atvasēm. Tad nu beigās saku - bija labi, lasīt vērts!
Ko es varu teikt par šo stāstu krājumu? Pirmā vērtīgā atziņa ir tāda, ka Belševica bija dāma ar itin šerpu humora izjūtu. Patiesībā no tā šis tas parādās arī "Billē", taču tur sajūtas drīzāk bija iz kategorijas: rakstīts par skarbiem laikiem un skarbiem dzīves apstākļiem, un, ja dzīve grūta, tās smaguma atvieglošanai humors var būt vienīgās pieejamās zāles. Tikām šajā krājumā vienkārši jāsecina, ka bija situācijas, kurās autorei patika izlīdzēties ar kapeņu humora elementiem. Un tas taču nav nekas slikts. Protams, šos stāstus var interpretēt arī tā, ka patiesībā jau to saturs ir gaužām drūms, proti, viss atkarīgs no tā, kā uz lietām paskatās.
Ja raugās uz šiem stāstiem no sērīgā skatu punkta, tad to tematika ir sekojoša:
1) alkohola mocīta pusmūža sieviete, kas iztikai spiesta tirgot kapos zagtas puķes, iekrīt svaigi izraktā kapā, kas simbolizē viņas dzīves tukšumu un gatavību noslēgties;
2) demences mocīta tante nespēj atšķirt tagadni no pagātnes, atgremojot jaunībā piedzīvotos pārdzīvojumus;
3) pašnāvniece nav radusi mieru arī pēc nāves, joprojām būdama nelaimīga mīlestībā;
4) bezjēdzīgi naudu krājušai sievietei nākas atzīt, ka viņas materiālās tieksmes nav nesušas laimi;
5) sieviete, kura nav pati kļuvusi par māti, cieš mokas, būdama spiesta pavadīt laiku ar svešiem bērniem;
6) divas vecas kundzes gatavojas nāvei.
Proti, viss maksimāli drūmās krāsās, it īpaši jau pēdējais stāsts, kura nosaukums dots arī krājumam (pareizāk - stāstu izlasei, jo stāsti tapuši dažādos laikmetos un nav bijuši daļa no vienota cikla). Taču, kad tu tos lasi, drīzāk jau šķiet, ka tie ir humoristiski darbi, jā - varbūt brīžam joki tajos ir melni, bet tas taču nav nekas ļauns, vai ne?
Vai visi šie stāsti ir vienlīdz labi? Nē, protams, ka nav. "Baltā sieva", kas vēsta par spoku dāmu, kas ieķērusies jaunā aktierī un cenšas palīdzēt viņa karjerai, sentimentālismu un cinismu apvieno neveiksmīgi, nestrādājot īsti ne kā viens, ne kā otrs. Tāpat "Nelaime mājās" cieš no tā, ka tajā aprakstītā situācija ir mūsdienās stipri neaktuāla - tā vēsta par aprēķina dēļ šķirtu laulību, lai pensionējoties viņš un viņa varētu saglabāt visu savu saimniecību, ne pusi atdot kolhozam, un sekas šādam izgājienam. To gan var interpretēt arī kā kritiku padomju sistēmai, kur šādu shēmu izpildīšana varēja būt izdevīga, tomēr drīzāk tas līdzās dažiem citiem stāstiem šajā krājumā vēsta par mantkārības bezjēdzīgumu, kas ļauj to interpretēt arī kā savā ziņā pat padomiski ideoloģiski pareizu darbu. Proti, kā jau tas literatūras gadījumā ir raksturīgi - lasītājs pats var izvēlēties, ko konkrētajā darbā saskatīt un par ko pēcāk šūmēties Internetā, atkarībā no paša nosliecēm pārmetumus adresējot autoram vai valdībai.
Mani favorīti šajā krājumā ir pirmie divi stāsti: "Burbeķīša" un "Trīs mārciņas cīsķēnu", kuri īpaši labi atbilst raksturojumam kapeņu humors. Principā arī pārējie no manis drīzāk saņem pozitīvu vērtējumu, tomēr latiņa nolaižas grāmatas gaitā drusku zemāk. Lai gan - tajā pašā "Nelaimē mājās" ir šādas tādas lieliskas epizodes, īpaši jau galvenās varones vilšanās galantajā pilsētniekā, kad izrādās, ka viņš nievājoši izsakās par cilvēkiem, kas izmanto apstākļus sev par labu un pārdod lietas dārgāk, nekā tās reāli ir vērtas, un tad pēkšņi simpātiskais un izpalīdzīgais kungs varones acīs pārvēršas par neko nesaprotošu aprobežotu stulbeni. Un arī "Baltajā sievā" raksturojums tam, cik sarežģīti ir, ja tu esi par spoku kļuvis jaunībā, bet tavs zemes partneris - jau gados. Un, pavadījis pēcpusdienu ar bērniem, tu arī saproti "Pēcpusdienas ar bērniem" galveno varoni un viņas fobiju no cilvēka atvasēm. Tad nu beigās saku - bija labi, lasīt vērts!
2025-08-27
comments powered by Disqus