Melnais telefons
Vlada Spāres jaunākais stāstu krājums "Melnais telefons" galīgi nav iedvesmojoša un dzīvespriecīga literatūra. Un var jau saprast - tas tapis pēc viņa sievas Lienītes Mednes-Spāres nāves un ir veltīts viņas piemiņai. Pirms vairāk kā trīsdesmit gadiem izdots viens no pozitīvā ziņā trakākajiem darbiem latviešu literatūrā - Lienītes Mednes, Vlada Spāres un Jura Zvirgzdiņa kopdarbs "Odu laiks", par kuru tagad, pēc Līvas Zolnerovičas grāmatas izlasīšanas, saprotu, ka tas patiesībā ir hipiju dzīves dokumentējums. 2026. gadā Vladis ir pēdējais no šīs trijotnes, kas ir vēl mūsu vidū, un skaidrs, ka tā viegluma, kas bija jaunībā, vairs nevar būt, it īpaši, ja ņem vērā to, cik smaga bija Lienītes Mednes-Spāres aiziešana un ka iespējams tur vēl arī bija iesaistīta ārstu nevērība. Bet ne par to ir šī grāmata.
Stāsti ir dažādi, bet lielākoties - drūmi un nāve tajos nav rets viesis, turklāt nāve - dažādos vecumos, dažādās situācijās, un ja ne nāve - tad vismaz zudusi mīlestība. Taču grāmata nebūt nav banāla, Spāre neraksta primitīvus raudamgabalus, viņa aprakstītās skumjas nav gluži tik vienkārši kategorizējamas, izņemot, protams, to, ka ļoti daudzos stāstos tu jūti - drusciņa no šī stāsta ir paša varoņa pieredzētais. Varbūt ne gluži tādā veidā un ne tieši šādos apstākļos, bet tā ir sava dzīve, ko viņš preparē "Melnajā telefonā". Nezinu, vai šajā gadījumā var runāt par to, ka autors ir drosmīgs, tā atklāties - nav viņš tajos gados, kad tam vairs vajadzīga sevišķa drosme, pamazām jau viss šis kļūst vieglāk, bet tāpat es novērtēju to, kā viņš šos smagos stāstus pasniedz. Nebiju tā domājis darīt, bet tomēr īsi atstāstīšu visus krājuma stāstus.
"Apvārdotais kortelītis" - kāda vīrieša saruna ar pārdevēju kioskā, kura gan patiesībā nemaz nav pārdevēja, un potenciāli brīnumaina kortelīša saņemšana, kas ļaus viņam beidzot izraudāties pēc sievas nāves (sieva nomirus no Covid-19). "Komēta netraucēs" - pāris (vecāks vīrietis un jaunāka sieviete) pēc seksa pludmalē vēro komētu, viņš ir atraitnis, bet viņa varbūt vēlreiz redzēs Haleja komētu. "Tas vairs nav iespējams" - saruna starp diviem svešiem vīriešiem kafejnīcā, kur vienam (turīgākajam) ir nomirusi sieva, šis vīrietis ir pārāk tiešs un psiholoģiski traumē tur strādājošu viesmīli. "Tas nozīmē visu" - baiss stāsts par jaunu sievieti - narkomāni, kura ir stāvoklī un kura vēl vienas devas dēļ ir gatava uz visu, tai skaitā - sava tēva nāvi. "Arī vaiņags pie vietas" - pāris, kas sastopas bērēs, kur mirušajam ir vai nav bijis sakars ar šī pāra sievieti. "Es aizeju" - stāsts par vientuļu un potenciāli ne īsti normālu sievieti, kuru bārā ēdina apmaiņā pret gliemežvākiem un reizēm gabaliņu dzintara, ko viņa atrod jūras krastā. "Bet es to pateicu" - vardarbīgs vīrietis pēc strīda ar draudzeni pakar kaķi un sevi, draudzene pārdzīvo, ka tā "ir mana vaina". "Stipro skrējiens" - prostitūta stāsta klientam par to, kā stipro skrējienā gājis bojā viņas draugs. "Uz Jeruzalemi" - grēciniece sūdz grēkus, tādā apjomā, ka mācītājs liek viņai doties ar kājām uz Jeruzalemi. "Zīmīte" - vīrietis pāri pusmūžam no Ņujorkas sazvanās ar vienīgo vēl dzīvo sava mūža sievieti, kurai, kā izrādās ir teju jau zudusi visa atmiņa. Jauna sieviete ar diviem suņiem dodas izbērt savas radinieces pelnus, taču koka vietā, kur tie būtu jāizber, uzbūvēta daudzstāvene un sētnieks tur ir šīs radinieces jaunības dienu pielūdzējs. "Melnais telefons" - vīrietis viens lielā dzīvokli, un sens melns telefons (ne mobilais), zvans ar sievieti, kuru viņš reiz mīlējis un kura drīz mirs. "Rakstāmmašīnas skaņas" - jauns puisis konkursam raksta krimiķi, iedvesmojoties no apkārtējās vides un mēģinot savaldzināt meiteni, kurai viņš derdzas. "Vienīgais solījums" - viņu attiecībām nebija lemts būt ilgām un laimīgām, bet tagad abi ir vientuļi un veci. "Es nenokavēšu" - par meiteni, kura gandrīz noslīcinājusies, bet tagad cer satikt puisi, kas viņu izglābis.
Domājams, no īsajām anotācijām var nojaust, kāda ir grāmatas tematika un ka jautrības te ir maz, pat ja reizēm kāda situācija var šķist komiska. Bet Vladis Spāre lieliski uzbur šīs minipasaules. Jaudīga lasāmviela.
Stāsti ir dažādi, bet lielākoties - drūmi un nāve tajos nav rets viesis, turklāt nāve - dažādos vecumos, dažādās situācijās, un ja ne nāve - tad vismaz zudusi mīlestība. Taču grāmata nebūt nav banāla, Spāre neraksta primitīvus raudamgabalus, viņa aprakstītās skumjas nav gluži tik vienkārši kategorizējamas, izņemot, protams, to, ka ļoti daudzos stāstos tu jūti - drusciņa no šī stāsta ir paša varoņa pieredzētais. Varbūt ne gluži tādā veidā un ne tieši šādos apstākļos, bet tā ir sava dzīve, ko viņš preparē "Melnajā telefonā". Nezinu, vai šajā gadījumā var runāt par to, ka autors ir drosmīgs, tā atklāties - nav viņš tajos gados, kad tam vairs vajadzīga sevišķa drosme, pamazām jau viss šis kļūst vieglāk, bet tāpat es novērtēju to, kā viņš šos smagos stāstus pasniedz. Nebiju tā domājis darīt, bet tomēr īsi atstāstīšu visus krājuma stāstus.
"Apvārdotais kortelītis" - kāda vīrieša saruna ar pārdevēju kioskā, kura gan patiesībā nemaz nav pārdevēja, un potenciāli brīnumaina kortelīša saņemšana, kas ļaus viņam beidzot izraudāties pēc sievas nāves (sieva nomirus no Covid-19). "Komēta netraucēs" - pāris (vecāks vīrietis un jaunāka sieviete) pēc seksa pludmalē vēro komētu, viņš ir atraitnis, bet viņa varbūt vēlreiz redzēs Haleja komētu. "Tas vairs nav iespējams" - saruna starp diviem svešiem vīriešiem kafejnīcā, kur vienam (turīgākajam) ir nomirusi sieva, šis vīrietis ir pārāk tiešs un psiholoģiski traumē tur strādājošu viesmīli. "Tas nozīmē visu" - baiss stāsts par jaunu sievieti - narkomāni, kura ir stāvoklī un kura vēl vienas devas dēļ ir gatava uz visu, tai skaitā - sava tēva nāvi. "Arī vaiņags pie vietas" - pāris, kas sastopas bērēs, kur mirušajam ir vai nav bijis sakars ar šī pāra sievieti. "Es aizeju" - stāsts par vientuļu un potenciāli ne īsti normālu sievieti, kuru bārā ēdina apmaiņā pret gliemežvākiem un reizēm gabaliņu dzintara, ko viņa atrod jūras krastā. "Bet es to pateicu" - vardarbīgs vīrietis pēc strīda ar draudzeni pakar kaķi un sevi, draudzene pārdzīvo, ka tā "ir mana vaina". "Stipro skrējiens" - prostitūta stāsta klientam par to, kā stipro skrējienā gājis bojā viņas draugs. "Uz Jeruzalemi" - grēciniece sūdz grēkus, tādā apjomā, ka mācītājs liek viņai doties ar kājām uz Jeruzalemi. "Zīmīte" - vīrietis pāri pusmūžam no Ņujorkas sazvanās ar vienīgo vēl dzīvo sava mūža sievieti, kurai, kā izrādās ir teju jau zudusi visa atmiņa. Jauna sieviete ar diviem suņiem dodas izbērt savas radinieces pelnus, taču koka vietā, kur tie būtu jāizber, uzbūvēta daudzstāvene un sētnieks tur ir šīs radinieces jaunības dienu pielūdzējs. "Melnais telefons" - vīrietis viens lielā dzīvokli, un sens melns telefons (ne mobilais), zvans ar sievieti, kuru viņš reiz mīlējis un kura drīz mirs. "Rakstāmmašīnas skaņas" - jauns puisis konkursam raksta krimiķi, iedvesmojoties no apkārtējās vides un mēģinot savaldzināt meiteni, kurai viņš derdzas. "Vienīgais solījums" - viņu attiecībām nebija lemts būt ilgām un laimīgām, bet tagad abi ir vientuļi un veci. "Es nenokavēšu" - par meiteni, kura gandrīz noslīcinājusies, bet tagad cer satikt puisi, kas viņu izglābis.
Domājams, no īsajām anotācijām var nojaust, kāda ir grāmatas tematika un ka jautrības te ir maz, pat ja reizēm kāda situācija var šķist komiska. Bet Vladis Spāre lieliski uzbur šīs minipasaules. Jaudīga lasāmviela.
2026-09-29
comments powered by Disqus