Kazhes pierakstu burtnīca

Uz teātri es parasti dodos, pat minimāli nenoskaidrojis, par ko būs izrāde - tik vien kā izlasījis anotāciju JRT lapā. Tā kā esmu Jaunā Rīgas teātra fēns, šāda stratēģija nav nekas pārdrošs - par izrāžu kvalitāti šaubas nerodas. Pēc analoģijas - ja tu esi Amsterdamas Ajax futbola komandas cienītājs, gan jau ka tev nebūs satraukuma, pirms doties uz tās spēli pret tev nezināmu vienību, par to, vai tev spēle patiks vai nē. Turklāt teātrim ir priekšrocība, ka tajā darbojas labi aktieri, nevis futbolisti, kuru repertuāra vienīgais elements ir tēlains kritiens ar "es mirstu" sejas izteiksmi.
Tas, ka "Tumšās alejas" ir iestudētas pēc Ivana Buņina stāstu motīviem, man neko daudz arī neizteica - krievu literatūrā, jāatzīst pašam par nožēlu, esmu itin nekompetents, klasiķus pārzinu slikti, un manas asociācijas ar šo autoru pilnīgi noteikti neatbilda uz skatuves redzētajam.
Izrāde patiešām ir veidota kā stāstu krājums - vairākas savstarpēji nesaistītas ainas, kuras vieno tikai kopīgā tēma - mīlestība. Jāatzīst gan, ka tā tev nebūs Alvja Hermaņa "Latviešu mīlestība", bet gan kaut kas daudz koncentrētāks un bieži - daudz skarbāks (lai arī "Latviešu mīlestība" nekādi nav cukura ziņā bagāts darbs). Mīlestība "Tumšajās alejās" ir tieši tāda, kādu tu varētu gaidīt tumšās alejās - netīra, bīstama un brīžiem - asiņaina. Ne velti katra no četriem izrādē dalību ņemošajiem aktieriem varonis pa reizei izrādes laikā mirst.
Iestudējums skatāms JRT Muzeja zālē Pārdaugavā, dekorāciju praktiski nav - plika dēļu grīda, daži šausmīga paskata krēsli, viens galds, tas principā arī viss. Vīrieši (Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš) lielākoties ir lopi, kamēr sievietes - upuri. Lai gan - ne vienmēr, jo arī viņas mēdz būt ļoti dažādas. Droši vien es neesmu pārsteigts, ka no pirmizrādes savulaik bariņš cilvēku pēc pirmā cēliena bija aizgājis prom, jo cilvēkam ar stingrākiem principiem, konservatīvāku raksturu vai gluži vienkārši - lielāku liekulības līmeni - varētu būt savi iebildumi pret uz skatuves redzamo, jo miesas te ir daudz, ieskaitot Daudziņa kājstarpi, un arī Guna Zariņa biksītes šeit novelk daudz tiešāk un lietišķāk, bez grācijas un viegluma, kā tas bija "Piafā" Liepājas teātrī. Bet nu izrāde ir ļoti spēcīga - smaga un nežēlīga, bet ar vienkārši satriecošu aktierspēli, aktieriem pārtopot pilnīgi neaptpazīstamos veidos - izcilākais piemērs droši vien ir aina ar Gunu Zariņu kā večiņu, kura pilnīgi atšķiras no visiem citiem viņas tēliem šajā izrādē. Laba izrāde, ko lai saku - un ar tonalitātē ļoti atšķirīgu no visa iepriekšējā noslēgumu, kas tev ļauj no teātra iziet tomēr ar sajūtu par kaut ko skaistu un ne tikai atmiņām par seksa ainām.