Piecas dziesmas pēc atmiņas
Pēc Vladislava Nastavševa jaunākā iestudējuma, ar kuru viņš atgriežas teātrī, kuru vairums, domājams, joprojām sauc par Krievu drāmu, noskatīšanās pamata izjūta, kas mani pārņēma bija neizpratne: vai man te kaut ko vajadzēja saprast? Tā nav neiedomājama parādība, ka kāds mākslas darbs izrādās man pārāk sarežģīts un es nesaprotu pat ne pusi no tā, ko tu gribēji man teikt. Taču šajā reizē es nesapratu pat ne tik daudz, vai tur vispār bija kaut kas tāds, ko man vajadzēja saprast vai arī tas bija vienkāršs beztolkšovs.
Izrādes nosaukums ir "Piecas dziesmas pēc atmoņas", tā tapusi kā Nastavševa kopdarbs ar tekstu grupu "Orbīta" (jāatzīst, ka man kā "cilvēkam parastajam" ir pat grūti saprast tādu jēdzienu kā "tekstu grupa"). Mazliet atkāpjoties no tēmas, kas šīs izrādes gadījumā šķiet pilnīgi pieņemami, šobrīd lasu režisora Pētera Pētersona rakstu krājumu "Darbības māksla", kurā apgalvots, ka teātra izrādes vislabāk izprot proletariāts (grāmata ir vienkārši biedējoši padomiska!) un man patiešām gribētos redzēt, kādas emocijas šī izrāde raisītu tādam kārtīgam, par mani daudz īstākam, proletārietim.
Par ko ir šis stāsts? Tas arī ir viens no izrādes galvenajiem jautājumiem. Iespējams, par to, kā darbojas atmiņa. Kaut kādā mērā tas ir jubilejas koncerts, pieminot kaut ko, kas notika pirms 30 gadiem. Daudz tiek runāts par jubilāru, kuru dēvē par priekšsēdētāju, taču tam laikam nav īsti nekādas nozīmes. Mēģinot pārdomāt, kas tieši notika pirms 30 gadiem - šajā pašā dienā, tā īsti neko nesaprotu. Kaut kas saistībā ar PSRS izjukšanu? Kas īsti ir jubilārs - cilvēks vai māja? Vai ir jebkāda nozīme tam, ka dziedātāju sauc par Juliānu Sopotu un ka viņam bija pielīmētas ūsas kā Fredijam Merkūrijam (pašam Merkūrijam ūsas bija īstas, ja tu mani mēģināji pārprast)? Vai izrādē ir neskaitāmi simboli, kurus skatītājam vajadzētu atšifrēt? Vēl vairāk - vai citi skatītāji tos spēj atšifrēt? Vai tas ir apzināti, ka lielākā daļa joku izrādē (kura tiek pozicionēta kā traģikomēdija, bet es tajā īsti nesaskatīju ne kaut ko komisku, ne traģisku) šķiet absolūti sekli? Piemēram, atkal un atkal izmantota personāža pārteikšanās tādā veidā, ka neko īsti smieklīgi, arī pārteicoties, viņš neizsaka? Ko simbolizē tas, ka aktierspēle šķiet totāli draņķiga. Itin daudz man šķita, ka izrāde ir valodā, kuru es vienkārši nesaprotu, bet nebija skaidrs - vai man to vajadzētu saprast un vai cilvēki man apkārt to saprot, vai viņi ir tādā pašā tumsā kā es?
Nenoliedzami, Nastavševs ir drosmīgs režisors - kaut ko tādu kā "Piecas dziesmas pēc atmiņas" iestudēt Mihaila Čehova teātrī uz lielās skatuves prasa pamatīgu drosmi un teātra vadītaja Dana Bjorka, kura izrādē demonstrē dekoltē, arī ir drosmīga dāma, ka viņam to ir atļāvusi. Rādīt publikai, kas ir pieradusi, ka muzikāla izrāde - tas ir Raimonds Pauls un viegla izklaide, Nastavševa izpratni par muzikālu izrādi - tas patiešām ir drosmīgi. Diemžēl manā gadījumā, šķiet, kodu kalkulatora savietojamība ar "Orbītu" izrādījusies nulles līmenī un īsti tālāk par "murgs kaut kāds" tikt neizdevās. Līdz ar to es nejūtos tiesīgs teikt, ka izrāde ir draņķīga kā tāda, bet tā ir draņķīga izrāde, ja skatītājs esmu es. Man nāca miegs, bija garlaicīgi un vienīgais, kas izrādē šķita labs, bija tās piecas dziesmas un bērnu koris. Kāpēc tas tur bija, tas ir cits jautājums, bet man to daļu "pēc atmiņas" īsti nevajadzēja. Nastavševa dziesmas ir skaistas, un viņa paša rakāšanās psihē mēdz būt ļoti pat interesanta, bet šajā izrādē to galīgi nesaskatīju. Vienīgajā recenzijā, ko par šo izrādi esmu lasījis, uzzināju, ka daudzi skatītāji pēc izrādes noskatīšanās viens otram vaicājuši: "Kas tas bija?" Arī es šo jautājumu uzdevu savai māsai un saņēmu atbildē to pašu pretjautājumu. Atbilstoši recenzijas autora viedoklim, tas ir labi, ka skatītāji šo jautājumu uzdot. Sliktāt ir tas, ka tas šķiet retorisks jautājums, uz kuru atbilde daudzus nemaz neinteresē.
P.S. Vērtējums raksturo manas emocijas nevis izrādes kvalitāti, jo es nudien neesmu drošs, vai tā ir laba vai slikta izrāde. Konkrēti man tā ir slikta, citam cilvēkam - ne mazākās nojautas.
Izrādes nosaukums ir "Piecas dziesmas pēc atmoņas", tā tapusi kā Nastavševa kopdarbs ar tekstu grupu "Orbīta" (jāatzīst, ka man kā "cilvēkam parastajam" ir pat grūti saprast tādu jēdzienu kā "tekstu grupa"). Mazliet atkāpjoties no tēmas, kas šīs izrādes gadījumā šķiet pilnīgi pieņemami, šobrīd lasu režisora Pētera Pētersona rakstu krājumu "Darbības māksla", kurā apgalvots, ka teātra izrādes vislabāk izprot proletariāts (grāmata ir vienkārši biedējoši padomiska!) un man patiešām gribētos redzēt, kādas emocijas šī izrāde raisītu tādam kārtīgam, par mani daudz īstākam, proletārietim.
Par ko ir šis stāsts? Tas arī ir viens no izrādes galvenajiem jautājumiem. Iespējams, par to, kā darbojas atmiņa. Kaut kādā mērā tas ir jubilejas koncerts, pieminot kaut ko, kas notika pirms 30 gadiem. Daudz tiek runāts par jubilāru, kuru dēvē par priekšsēdētāju, taču tam laikam nav īsti nekādas nozīmes. Mēģinot pārdomāt, kas tieši notika pirms 30 gadiem - šajā pašā dienā, tā īsti neko nesaprotu. Kaut kas saistībā ar PSRS izjukšanu? Kas īsti ir jubilārs - cilvēks vai māja? Vai ir jebkāda nozīme tam, ka dziedātāju sauc par Juliānu Sopotu un ka viņam bija pielīmētas ūsas kā Fredijam Merkūrijam (pašam Merkūrijam ūsas bija īstas, ja tu mani mēģināji pārprast)? Vai izrādē ir neskaitāmi simboli, kurus skatītājam vajadzētu atšifrēt? Vēl vairāk - vai citi skatītāji tos spēj atšifrēt? Vai tas ir apzināti, ka lielākā daļa joku izrādē (kura tiek pozicionēta kā traģikomēdija, bet es tajā īsti nesaskatīju ne kaut ko komisku, ne traģisku) šķiet absolūti sekli? Piemēram, atkal un atkal izmantota personāža pārteikšanās tādā veidā, ka neko īsti smieklīgi, arī pārteicoties, viņš neizsaka? Ko simbolizē tas, ka aktierspēle šķiet totāli draņķiga. Itin daudz man šķita, ka izrāde ir valodā, kuru es vienkārši nesaprotu, bet nebija skaidrs - vai man to vajadzētu saprast un vai cilvēki man apkārt to saprot, vai viņi ir tādā pašā tumsā kā es?
Nenoliedzami, Nastavševs ir drosmīgs režisors - kaut ko tādu kā "Piecas dziesmas pēc atmiņas" iestudēt Mihaila Čehova teātrī uz lielās skatuves prasa pamatīgu drosmi un teātra vadītaja Dana Bjorka, kura izrādē demonstrē dekoltē, arī ir drosmīga dāma, ka viņam to ir atļāvusi. Rādīt publikai, kas ir pieradusi, ka muzikāla izrāde - tas ir Raimonds Pauls un viegla izklaide, Nastavševa izpratni par muzikālu izrādi - tas patiešām ir drosmīgi. Diemžēl manā gadījumā, šķiet, kodu kalkulatora savietojamība ar "Orbītu" izrādījusies nulles līmenī un īsti tālāk par "murgs kaut kāds" tikt neizdevās. Līdz ar to es nejūtos tiesīgs teikt, ka izrāde ir draņķīga kā tāda, bet tā ir draņķīga izrāde, ja skatītājs esmu es. Man nāca miegs, bija garlaicīgi un vienīgais, kas izrādē šķita labs, bija tās piecas dziesmas un bērnu koris. Kāpēc tas tur bija, tas ir cits jautājums, bet man to daļu "pēc atmiņas" īsti nevajadzēja. Nastavševa dziesmas ir skaistas, un viņa paša rakāšanās psihē mēdz būt ļoti pat interesanta, bet šajā izrādē to galīgi nesaskatīju. Vienīgajā recenzijā, ko par šo izrādi esmu lasījis, uzzināju, ka daudzi skatītāji pēc izrādes noskatīšanās viens otram vaicājuši: "Kas tas bija?" Arī es šo jautājumu uzdevu savai māsai un saņēmu atbildē to pašu pretjautājumu. Atbilstoši recenzijas autora viedoklim, tas ir labi, ka skatītāji šo jautājumu uzdot. Sliktāt ir tas, ka tas šķiet retorisks jautājums, uz kuru atbilde daudzus nemaz neinteresē.
P.S. Vērtējums raksturo manas emocijas nevis izrādes kvalitāti, jo es nudien neesmu drošs, vai tā ir laba vai slikta izrāde. Konkrēti man tā ir slikta, citam cilvēkam - ne mazākās nojautas.
2020-02-02
comments powered by Disqus