Te sākas nakts
Pirmdienas vakarā, kad gājām uz Ģertrūdes ielas teātri, lai skatītos Vladislava Nastavševa jaunāko iestudējumu "Te sākas nakts", vēl cerējām, ka šis nebūs pēdējais gājiens uz teātri šajā sezonā, bet vienlaikus - bijām gatavi, ka tā tas varētu izrādīties. Un patiesi - piektdienai paredzēto "Lepnuma un aizspriedumu" izrādi atcēla, tiesa, jau ceturtdien bijām izlēmuši, ka viss - teātra tagad kādu laiku vairāk nebūs. Līdz ar to tagad uz neidentificējamu laika posmu "Te sākas nakts" būs pēdējā izrāde, ko būsim pašu acīm skatījuši teātrī. Noteikti tas nav sliktākais veids, kā atvadīties no aktīvas teātra sezonas.
Nav noslēpums, ka iepriekšējā Nastavševa izrāde - "Piecas dziesmas pēc atmiņas" - man "neaizgāja". Jau pēc tās noskatīšanās, izlasījis un uzzinājis vairāk, vismaz daļēji esmu nojautis, kas tieši ar to visu domāts, bet mest kažoku uz otru pusi un tagad sevi dēvēt par "Piecu dziesmu" fanu noteikti negrasos. Turklāt kuluāros runā, ka pēc dažām pirmajām izrādēm saturā tika ieviestas korekcijas, kas, iespējams, darīja šo pasākumu par pāris procentiem mazāk mulsinošu. Taču ne par Dziesmām ir šis stāsts šoreiz.
ĢIT Nastavševs nebija neko iestudējis kopš 2015./16. gada sezonas, toreiz sarūpējot teātrim vienu no tām lielākajiem grāvējiem - "Melno spermu". Divi "Te sākas nakts" aktieri spēlēja arī "Spermā": Āris Matesovičs un Marija Linarte, viņi abi piedalījās arī Nastavševa Cerību ezera otrajā daļā JRT. Iepriekš Nastavševs strādājis arī ar Antu Aizupi un Kasparu Dumburu (abi piedalījās "Vecenē", Dumburs - arī "Asins kāzās"). Vai Nastavševs ir kaut kur iepriekš strādājis ar Igoru Šelegovski, Inesi Pudžu un Henriju Arāju - nezinu, taču tā runā (internetos), ka Arājs pats mācās par režisoru un viņa stilā esot jūtama Nastavševa skola. Kā lai arī nebūtu, Nastavševs uz ĢIT skatuves sapulcējis ne tikai spēcīgu, bet arī visai skanīgu aktieru ansambli.
Kā jau to var sagaidīt no iestudējuma Ģertrūdes ielas teātrī, skatuves noformējums ir minimālistisks, līdzīgi, kā tas bija "Melnajā spermā". Melna plēve pa virsu matračiem (vai kam citam atsperīgam, nav īsti svarīgi), daži krēsli un kaudzīte grāmatu, tas principā arī ir viss, kas uz skatuves redzams. Plus vēl durvis, pa kurām varoņi ienāk un reizēm aiziet. Sevišķi daudz par sižetu droši vien neklātos stāstīt, varbūt vienīgi raksturot to, ka izrādē ir mīlas četrstūris (nekādi ne kvadrāts), kurā ietilpst Šelegovska atveidotais galvenais varonis Žils, ļoti vecs vīrs ar iesauku opis (Matesovičs), četrpadsmit gadus veca jauniete (Linarte) un ļoti sadistisks žandarms (Dumburs). Patiesībā, ja tā padomā, tas vispār nav nekāds četrstūris, jo nekādas attiecības starp pārējiem trim varoņiem neveidojas, tās pastāv tikai starp Žilu un viņa atšķirīgajiem partneriem. Vēl kaut kur fonā ir Žila iepriekšējais draugs Pols, taču viņa parādīšanās izrādē aprobežojas ar īsziņu tekstiem, kas tiek projicēti uz skatuves sienas. Kā var saprast, izrādē ir pietiekami daudz tabū tēmu, faktiski - katras Žila attiecības ir cits tabū (ja kas - pat neredzamajam Polam ir sieva un bērni, kas arī nerada paša pieņemamākā attiecību modeļa iespaidu).
Žila traģēdija, ja to vispār var nosaukt par traģēdiju, ir tajā, ka viņš, stingri ņemot, ir lupata. Tas, ka viņš ir vienlaikus ierauts vairākās mīlas dēkās (šis termins te lietots ļoti plašā nozīmē), galīgi neliecina, ka viņš būtu kāds mačo vai siržu lauzējs - viņš gluži vienkārši īsti nemāk pateikt Nē un patiesībā - viņš pat tā īsti nedomā Nē. Skaidrs, ka tas viss neved ne uz ko labu, jo īpaši, ja vienas no tavām attiecībām ir ar sadistu. Emocionālā ziņā šis stāsts man atgādina Tiger Lillies dziesmu "Rene" par Edītes Piafas trīs draugiem:
Izrāde ir diezgan grafiska, lai neteiktu vairāk. Līdz ar to ne katram var ieteikt tās skatīšanos. Protams, pie nosacījuma, ka pienāk laiki, kad atkal būs pieejama izvēle - iet uz teātri vai palikt mājās, kas šobrīd izklausās teju pēc zinātniskās fantastikas. Taču tā ir laba - nudien laba. Un, par spīti savam melnumam, asprātīga un izklaidējoša. Nastavševs atkal spējis mani kā skatītāju iepriecināt, ar visu to, ka es noteikti negāju uz teātri tālab, lai varētu apskatīties, kā izskatās kails Šelegovskis.
Mulsinošs gan bija izrādes nobeigums, bet ne satura dēļ. Kad nodzisa gaismas, Marina sāka applaudēt (viņa vienmēr ir pirmā, kas teātrī applaudē), bet neviens nepievienojās (es arī nē). Tad viņa pārstāja. Nekas uz skatuves nenotiek. Vēlreiz nodziest gaisma. Joprojām cilvēki neapplaudē. Pamazām kāds sāks smieties, un tad arī sākas applausi, bet ar pamatīgu mulsuma devu. Secinājums - uz ĢIT nāk ļoti kautrīga publika.
Nav noslēpums, ka iepriekšējā Nastavševa izrāde - "Piecas dziesmas pēc atmiņas" - man "neaizgāja". Jau pēc tās noskatīšanās, izlasījis un uzzinājis vairāk, vismaz daļēji esmu nojautis, kas tieši ar to visu domāts, bet mest kažoku uz otru pusi un tagad sevi dēvēt par "Piecu dziesmu" fanu noteikti negrasos. Turklāt kuluāros runā, ka pēc dažām pirmajām izrādēm saturā tika ieviestas korekcijas, kas, iespējams, darīja šo pasākumu par pāris procentiem mazāk mulsinošu. Taču ne par Dziesmām ir šis stāsts šoreiz.
ĢIT Nastavševs nebija neko iestudējis kopš 2015./16. gada sezonas, toreiz sarūpējot teātrim vienu no tām lielākajiem grāvējiem - "Melno spermu". Divi "Te sākas nakts" aktieri spēlēja arī "Spermā": Āris Matesovičs un Marija Linarte, viņi abi piedalījās arī Nastavševa Cerību ezera otrajā daļā JRT. Iepriekš Nastavševs strādājis arī ar Antu Aizupi un Kasparu Dumburu (abi piedalījās "Vecenē", Dumburs - arī "Asins kāzās"). Vai Nastavševs ir kaut kur iepriekš strādājis ar Igoru Šelegovski, Inesi Pudžu un Henriju Arāju - nezinu, taču tā runā (internetos), ka Arājs pats mācās par režisoru un viņa stilā esot jūtama Nastavševa skola. Kā lai arī nebūtu, Nastavševs uz ĢIT skatuves sapulcējis ne tikai spēcīgu, bet arī visai skanīgu aktieru ansambli.
Kā jau to var sagaidīt no iestudējuma Ģertrūdes ielas teātrī, skatuves noformējums ir minimālistisks, līdzīgi, kā tas bija "Melnajā spermā". Melna plēve pa virsu matračiem (vai kam citam atsperīgam, nav īsti svarīgi), daži krēsli un kaudzīte grāmatu, tas principā arī ir viss, kas uz skatuves redzams. Plus vēl durvis, pa kurām varoņi ienāk un reizēm aiziet. Sevišķi daudz par sižetu droši vien neklātos stāstīt, varbūt vienīgi raksturot to, ka izrādē ir mīlas četrstūris (nekādi ne kvadrāts), kurā ietilpst Šelegovska atveidotais galvenais varonis Žils, ļoti vecs vīrs ar iesauku opis (Matesovičs), četrpadsmit gadus veca jauniete (Linarte) un ļoti sadistisks žandarms (Dumburs). Patiesībā, ja tā padomā, tas vispār nav nekāds četrstūris, jo nekādas attiecības starp pārējiem trim varoņiem neveidojas, tās pastāv tikai starp Žilu un viņa atšķirīgajiem partneriem. Vēl kaut kur fonā ir Žila iepriekšējais draugs Pols, taču viņa parādīšanās izrādē aprobežojas ar īsziņu tekstiem, kas tiek projicēti uz skatuves sienas. Kā var saprast, izrādē ir pietiekami daudz tabū tēmu, faktiski - katras Žila attiecības ir cits tabū (ja kas - pat neredzamajam Polam ir sieva un bērni, kas arī nerada paša pieņemamākā attiecību modeļa iespaidu).
Žila traģēdija, ja to vispār var nosaukt par traģēdiju, ir tajā, ka viņš, stingri ņemot, ir lupata. Tas, ka viņš ir vienlaikus ierauts vairākās mīlas dēkās (šis termins te lietots ļoti plašā nozīmē), galīgi neliecina, ka viņš būtu kāds mačo vai siržu lauzējs - viņš gluži vienkārši īsti nemāk pateikt Nē un patiesībā - viņš pat tā īsti nedomā Nē. Skaidrs, ka tas viss neved ne uz ko labu, jo īpaši, ja vienas no tavām attiecībām ir ar sadistu. Emocionālā ziņā šis stāsts man atgādina Tiger Lillies dziesmu "Rene" par Edītes Piafas trīs draugiem:
Izrāde ir diezgan grafiska, lai neteiktu vairāk. Līdz ar to ne katram var ieteikt tās skatīšanos. Protams, pie nosacījuma, ka pienāk laiki, kad atkal būs pieejama izvēle - iet uz teātri vai palikt mājās, kas šobrīd izklausās teju pēc zinātniskās fantastikas. Taču tā ir laba - nudien laba. Un, par spīti savam melnumam, asprātīga un izklaidējoša. Nastavševs atkal spējis mani kā skatītāju iepriecināt, ar visu to, ka es noteikti negāju uz teātri tālab, lai varētu apskatīties, kā izskatās kails Šelegovskis.
Mulsinošs gan bija izrādes nobeigums, bet ne satura dēļ. Kad nodzisa gaismas, Marina sāka applaudēt (viņa vienmēr ir pirmā, kas teātrī applaudē), bet neviens nepievienojās (es arī nē). Tad viņa pārstāja. Nekas uz skatuves nenotiek. Vēlreiz nodziest gaisma. Joprojām cilvēki neapplaudē. Pamazām kāds sāks smieties, un tad arī sākas applausi, bet ar pamatīgu mulsuma devu. Secinājums - uz ĢIT nāk ļoti kautrīga publika.
2020-03-09
comments powered by Disqus