Jāatzīst, ka pēdējā laikā Weird Al albumi ar īpašu kvalitāti neizceļas, jo viņa izvēlētais parodējamais materiāls ir pārāk apšaubāmas kvalitātes, bet dziesmu teksti ir pārāk tematiski šauri un ar tendenci atkārtoties. Tomēr allaž vismaz pāris interesantākus skaņdarbus viņa ierakstos var atrast, un arī šis nav izņēmums.
Pirmkārt, te varētu izcelt dziesmu "First World Problems", kurā Weird Al atdarina "The Pixies", paraleli žēlojoties par "problēmām", kas var satraukt vienīgi laiskus rietumpasaules dīkdieņus. Lipīgi un asprātīgi (lielākoties). Tāpat labus vārdus varu veltīt "Mission Statement", kur Dīvainais Els adarina Crosby, Stills and Nash, un dziesmas saturs, kuru veido vieni vienīgi skanīgi buzzwords bez jebkādas savstarpējas saistības, ir tik ļoti labi kontrastējošs ar apakšā esošās mūzikas antikorporatīvo ideālismu. Iedomājies Krosbiju un kompāniju dziedam par korporatīvo sinerģiju? Pārējās oriģinālkompozīcijas tik ļoti neuzrunā, taču vismaz kaut ko interesantu var atrast arī tiešajās parodijās - "Word Crimes" (par Farelu Viljamsu) un "Tacky" (par to pašu). Pirmā ir tiešām laba saturiski - dziesma varētu teikt, ka ir no grammar nazi skatu punkta, precizējot dažādas lietas angļu valodā, kas bieži tiek nepareizi izteiktas. "Tacky" tikām... nu patiesībā nav tā gluži tik laba, bet kaut kas arī tajā ir, droši vien vismaz daļēji pie vainas tur ir lipīgs videoklips, kurā parādās arī Jack Black.
Pāris gabali tikām ir pilnīga katastrofa - Weird Al ierakstos obligātā polka jau vispār pati par sevi ir sen apnicis formāts, bet šī konkrētā, kur līdzās citiem muzikālajiem fragmentiem parādās arī PSY ar "Gangam Style", ir īpaši bezcerīgs gadījums. Un "Sports Song", kas izklausās pēc neveiksmīga Monty Python "outtake", arī nav nekas iepriecinošs. Mēģinājums atdarināt "Foo Fighters" ir vienkārši garlaicīgs, "Lorde" parodija - nevajadzīga, un tā tālāk.