Christmas Holiday
Tā īsti nebija plānots, bet neilgi pēc "Tad un tagad" izlasīju vēl vienu Somerseta Moema darbu - šoreiz romānu "Ziemassvētku brīvdienas", kas izrādījās daudz interesantāks par manu iepriekšējo saskarsmi ar šo autoru. Patiesībā mani jau pārliecināja tās anotācija (atkal lasīju Moemu krievu tulkojumā), kur bija teikts, ka līdz šim laikam krievu lasītājam sava satura dēļ grāmata nebija pieejama, kas lika domāt - te būs kaut kas pikants! Un savā ziņā tā arī ir.
Stāsts risinās trīsdesmito gadu beigās Parīzē, kur divdesmit trīs gadus vecs turīgas ģimenes jaunietis ierodas pavadīt Ziemassvētku brīvdienas. Parasti viņš svētkos ir kopā ar vecākiem un māsu, bet šoreiz tēvs viņam ir iedevis savu tiesu līdzekļu un iespēju brīvi izklaidēties. Jaunais Čārlijs Meisons ir audzināts liberālā garā, viņa vecāki ir mākslu cienītāji, bet vienlaikus - kārtīgas uzņēmēju ģimenes pārstāvji, kas nekaunās, ka Čārlija vecvectēvs, kas aizsāka dzimtas pārticību, bija dārznieks, bet viņa sieva - ķēkša. Tiesa, autors pret Čārlija vecākiem, kā šķiet, sevišķas simpātijas nejūt, viņus attēlojot kā diezgan seklus cilvēkus, kuru personības patiesībā ir tikai maska, visus viedokļus aizgūstot no autoritātēm.
Čārlija plāni Parīzē galīgi nesaskan ar to, ko viņš reāli piedzīvo. Turp viņš dodas, lai satiktu savu labāko draugu Saimonu, kas ir vietējā laikraksta korespondents, un cer, ka kopā viņi kārtīgi uzdzīvos - gan pa krogiem ar sievietēm, gan apmeklējot muzejus un koncertus, taču realitātē sanāk, ka teju visu laiku viņš pavada ar krievu izcelsmes prostitūtu vārdā Lidija, ar kuru viņam pat seksa nav, tā vietā viņš iepazīst viņas nebūt ne dzīvespriecīgo stāstu. Un stāsts par Lidiju, protams, ir tas, kā dēļ šī grāmata nebija pazīstama lasītājiem Padomju Savienībā. Sieviete, kuras vecāki devušies emigrācijā pēc revolūcijas Krievijā, bet tēvs pēc tam depresijas mākts atgriezies, kur viņu uzreiz arestējuši un viņš "izkritis pa piektā stāva logu", nav tāds varonis, ko varētu rādīt padomju lasītājam. Tāpat, kamēr krieviem varētu nebūt iebildumu pret to, ka viens no grāmatas varoņiem par savu ideālu uzskata Fēliksu Dzeržinski, apstāklis, ka viņa nežēlība un daudzie parakstītie nāves spriedumi ir tas, kas viņam Dzeržinskī šķiet apbrīnas vērts, nevarētu šķist cenzūrai pieņemami.
Patiesībā gan stāsts par Krieviju nebūt nav centrāls Lidijas sižeta līnijā, vairāk uzsvara ir uz viņas laulību ar slepkavu, un to, kā viss šis stāsts iespaido Čārliju un viņa pasaules uzskatus. Un to, ka droši vien viņš mājās atgrieztos ar mierīgāku sirdi, ja viņa tēvam būtu taisnība un no Parīzes viņš būtu pārbraucis ar venērisku slimību, nevis ar pilnībā pārmainītiem pasaules uzskatiem. Diezgan saistoša lasāmviela, jāsaka, un pārsteidzoši reālistiski (tam laikam) atainots šis tas no Padomju Krievijas, kā arī noskaņas tam, ka Pasaules karam (otrajam) būs būt.
Stāsts risinās trīsdesmito gadu beigās Parīzē, kur divdesmit trīs gadus vecs turīgas ģimenes jaunietis ierodas pavadīt Ziemassvētku brīvdienas. Parasti viņš svētkos ir kopā ar vecākiem un māsu, bet šoreiz tēvs viņam ir iedevis savu tiesu līdzekļu un iespēju brīvi izklaidēties. Jaunais Čārlijs Meisons ir audzināts liberālā garā, viņa vecāki ir mākslu cienītāji, bet vienlaikus - kārtīgas uzņēmēju ģimenes pārstāvji, kas nekaunās, ka Čārlija vecvectēvs, kas aizsāka dzimtas pārticību, bija dārznieks, bet viņa sieva - ķēkša. Tiesa, autors pret Čārlija vecākiem, kā šķiet, sevišķas simpātijas nejūt, viņus attēlojot kā diezgan seklus cilvēkus, kuru personības patiesībā ir tikai maska, visus viedokļus aizgūstot no autoritātēm.
Čārlija plāni Parīzē galīgi nesaskan ar to, ko viņš reāli piedzīvo. Turp viņš dodas, lai satiktu savu labāko draugu Saimonu, kas ir vietējā laikraksta korespondents, un cer, ka kopā viņi kārtīgi uzdzīvos - gan pa krogiem ar sievietēm, gan apmeklējot muzejus un koncertus, taču realitātē sanāk, ka teju visu laiku viņš pavada ar krievu izcelsmes prostitūtu vārdā Lidija, ar kuru viņam pat seksa nav, tā vietā viņš iepazīst viņas nebūt ne dzīvespriecīgo stāstu. Un stāsts par Lidiju, protams, ir tas, kā dēļ šī grāmata nebija pazīstama lasītājiem Padomju Savienībā. Sieviete, kuras vecāki devušies emigrācijā pēc revolūcijas Krievijā, bet tēvs pēc tam depresijas mākts atgriezies, kur viņu uzreiz arestējuši un viņš "izkritis pa piektā stāva logu", nav tāds varonis, ko varētu rādīt padomju lasītājam. Tāpat, kamēr krieviem varētu nebūt iebildumu pret to, ka viens no grāmatas varoņiem par savu ideālu uzskata Fēliksu Dzeržinski, apstāklis, ka viņa nežēlība un daudzie parakstītie nāves spriedumi ir tas, kas viņam Dzeržinskī šķiet apbrīnas vērts, nevarētu šķist cenzūrai pieņemami.
Patiesībā gan stāsts par Krieviju nebūt nav centrāls Lidijas sižeta līnijā, vairāk uzsvara ir uz viņas laulību ar slepkavu, un to, kā viss šis stāsts iespaido Čārliju un viņa pasaules uzskatus. Un to, ka droši vien viņš mājās atgrieztos ar mierīgāku sirdi, ja viņa tēvam būtu taisnība un no Parīzes viņš būtu pārbraucis ar venērisku slimību, nevis ar pilnībā pārmainītiem pasaules uzskatiem. Diezgan saistoša lasāmviela, jāsaka, un pārsteidzoši reālistiski (tam laikam) atainots šis tas no Padomju Krievijas, kā arī noskaņas tam, ka Pasaules karam (otrajam) būs būt.
2019-09-20
comments powered by Disqus