Aktiera runa 21. gadsimta latviešu teātrī
Zanes Daudziņas pirmā Covid gada dienasgrāmatas tapšanai par katalizatoru kļuva viņas cīņa ar sevi, rakstot doktora disertāciju. Tad nu šķita interesanti iepazīties arī ar šo tekstu, kurš viņai sagādāja tik daudz pārdzīvojumu. Ar aktieriem gan man nekādas saistības nav un pat publiskā runa nav gluži viena no manas dzīves nozīmīgākajām sastāvdaļām, bet vienlaikus teātris mani interesē un publiska uzstāšanās, lai arī nav profesionāla nepieciešamība, raisa pietiekamu interesi, tālab izlēmu pārliecināties, cik saistoša vai nesaistoša lasāmviela izrādīsies šī grāmata.
Jāsāk ar būtiskāko: lai arī, iespējams, ka izdošanai grāmatas formā šis tas no doktora disertācijas tika koriģēts (nevaru galvot, ka tas ir 1/1 disertācijas teksts, bet tāpat nav nekādu argumentu, lai teiktu, ka tā tas nav), šī ir stipri vien akadēmiska lasāmviela. Sausa, strukturēta, ar nodaļu kopsavilkumiem, secinājumiem, plašu atsauču klāstu un garu izmantotās literatūras sarakstu. Īsi sakot, pirms lasīt šo grāmatu, saproti, ar ko jārēķinās. Līdz ar to normāls tās pielietojums droši vien būtu to turēt grāmatu plauktā, lai vajadzības gadījumā reizēm pārbaudītu kādu detaļu, nevis izlasīt to vienā piegājienā (protams, vairāku dienu garumā) tā, kā to allaž daru es. No otras puses - kam man grāmatu plauktā, kurā tāpat maz vietas, grāmata par aktiera runu mūsdienu latviešu teātrī? Līdz ar to es apzinos, ka šis formāts nav īsti domāts man un, ja kaut kas man šajā izdevumā nešķiet gana interesants, tas ir tālab, ka es neesmu tā mērķauditorija. Un vispār - kaut kādā mērā šis pat nav izdevums, kura gadījumā mērķauditorijai kā tādai ir sevišķa nozīme - drīzāk šī ir tāda grāmata, par kuru var teikt, ka ir svētīgi, ka šāds pētījums ir veikts un vēl izdots grāmatas formā, nevis - ka kādam to obligāti vajadzētu intensīvi lasīt.
Pārejot pie tā, ko šajā grāmatā tu vari uzzināt: kur aktieri runā, kā aktieri runā, kāpēc aktieri runā, ko viņi dara citādāk kā agrākos laikos, ko dara tāpat un kāpēc par mūsdienu aktieriem mēdz teikt, ka viņi nepietiekami pārvalda balsi, lai varētu piepildīt zāli. Un, kas ir būtiski - kurš, kā un kāpēc aktieriem māca runāt. Kā nekā tieši pēdējā aspektā Zane Daudziņa ir viena no lielākajām autoritātēm mūsdienu latviešu teātrī. Grāmatas pielikumā ir autores intervijas ar dažādiem teātra ļaudīm: aktieriem, režisoriem, runas pedagogiem un skaņotājiem. Fragmenti no šīm intervijām parādās arī pamattekstā, pamatojot vienu vai otru tēzi, bet vienotā veidā tās, protams, lasās labāk (un arī kopumā tā, protams, ir grāmatas vieglāk lasāmā daļa).
Viens no būtiskākajiem jautājumiem, kam autore pievēršas savā pētījumā, ir jautājums par to, kā aktiera dzīvi ir izmainījusi mikrofonu kļūšana par ļoti nozīmīgu daudzu izrāžu sastāvdaļu - gan no tīri tehniskā aspekta, proti, kā aktieris runā, gan psiholoģiskā ziņā. Pašai autorei, cik var saprast, šis jautājums ir sāpīgs un viņa ar mikrofonu nav tuvākajos draugos galvenokārt tālab, ka tā ir vēl viena detaļa, par kuru satraukties katru reizi, kad kāp uz skatuves (vai ne skatuves, jo mūsdienās izrādes notiek visdažādākajās vietās un tieši šī iemesla dēļ mikrofoni ir tik neaizstājami - telpās, kur nav perfektas akustikas, tie ir vienīgais veids, kā panākt, ka aktieri patiešām dzird). Un, ja ņem vērā, ka reizē cilvēks var fokusēties uz ne vairāk kā septiņām detaļām (tā teikts grāmatā), tad mikrofons atņem šo vietu kaut kam citam.
Runu autore "sadala" dažādos aspektos, no kuriem man laikam paša dzīves sakarā būtiskākā šķiet elpošana un tas, kā tu nodrošini, ka runājot "neizpumpējies". Par sevi noteikti varu atzīt, ka prezentācijas un priekšā lasīšanas formātā itin bieži sevi pieķeram esam uzņēmušu sprintera tempu, kas noved pie raustītas runas tuvāk teksta beigām. Un ir grūti šo runas stereotipu sevī lauzt (vismaz pašam). Skaidrs, ka aktieriem, kuriem runāt māca, šāda problēma nebūs aktuāla, bet arī viņiem dažādi elpošanas vingrinājumi ir stipri vien svarīgi.
Tāpat grāmatā ir dažādas detaļas iz "latviešu teātra anekdotiem", ja tā var izteikties (piemēram, par izteiksmīgiem pārteikšanās gadījumiem izrāžu laikā), par to, kāda ir mijiedarbība starp aktieri un skatītāju, un tā tālāk un tā joprojām. Patiesībā es tiešām teikšu, ka man šķita vērtīgi šo grāmatu izlasīt, lai arī apzinos, ka vairāk kā 2% tās satura man diez vai jebkad dzīvē būs praktiski noderīgi.
Nobeigumā - ir viens aspekts, kurš bija sāpīgs grāmatas lasīšanas gaitā. Itin daudz te autore piesauc kādu mūsdienu režisoru, grāmatas beigās ir arī garāka intervija ar viņu, bet jau tajā brīdī, kad "Aktiera runa 21. gadsimta latviešu teātrī" piedzīvoja izdevumu grāmatas veidā, šis cilvēks vairs nebija saucams par Latvijas teātrim piederīgu, jo viņš izvēlējās palikt ar okupantiem. Un tagad katrs vārds, ko viņš ir teicis (lai cik ļoti man kādreiz būtu patikušas viņa izrādes, vairākas no kurām joprojām uzskatu par ģeniālām), lasās smagi. Kā jūtas tie cilvēki, kas ar viņu gadiem ilgi bija kopā strādājuši - nezinu, vai pareizāk, cik saprotu - ļoti atšķirīgi, ir tādi kā Rešetins vai Hermanis, kuriem šis cilvēks ir miris, un ir tādi, kuriem "viss nav tik viennozīmīgi". Un, protams, vairums par šo tēmu vienkārši izvēlas klusēt, pieņemot, ka šobrīd labāk par Nastavševu neko neteikt. Iespējams, tālab, ka aktiera runas nozīmīga daļa ir arī klusums.
Jāsāk ar būtiskāko: lai arī, iespējams, ka izdošanai grāmatas formā šis tas no doktora disertācijas tika koriģēts (nevaru galvot, ka tas ir 1/1 disertācijas teksts, bet tāpat nav nekādu argumentu, lai teiktu, ka tā tas nav), šī ir stipri vien akadēmiska lasāmviela. Sausa, strukturēta, ar nodaļu kopsavilkumiem, secinājumiem, plašu atsauču klāstu un garu izmantotās literatūras sarakstu. Īsi sakot, pirms lasīt šo grāmatu, saproti, ar ko jārēķinās. Līdz ar to normāls tās pielietojums droši vien būtu to turēt grāmatu plauktā, lai vajadzības gadījumā reizēm pārbaudītu kādu detaļu, nevis izlasīt to vienā piegājienā (protams, vairāku dienu garumā) tā, kā to allaž daru es. No otras puses - kam man grāmatu plauktā, kurā tāpat maz vietas, grāmata par aktiera runu mūsdienu latviešu teātrī? Līdz ar to es apzinos, ka šis formāts nav īsti domāts man un, ja kaut kas man šajā izdevumā nešķiet gana interesants, tas ir tālab, ka es neesmu tā mērķauditorija. Un vispār - kaut kādā mērā šis pat nav izdevums, kura gadījumā mērķauditorijai kā tādai ir sevišķa nozīme - drīzāk šī ir tāda grāmata, par kuru var teikt, ka ir svētīgi, ka šāds pētījums ir veikts un vēl izdots grāmatas formā, nevis - ka kādam to obligāti vajadzētu intensīvi lasīt.
Pārejot pie tā, ko šajā grāmatā tu vari uzzināt: kur aktieri runā, kā aktieri runā, kāpēc aktieri runā, ko viņi dara citādāk kā agrākos laikos, ko dara tāpat un kāpēc par mūsdienu aktieriem mēdz teikt, ka viņi nepietiekami pārvalda balsi, lai varētu piepildīt zāli. Un, kas ir būtiski - kurš, kā un kāpēc aktieriem māca runāt. Kā nekā tieši pēdējā aspektā Zane Daudziņa ir viena no lielākajām autoritātēm mūsdienu latviešu teātrī. Grāmatas pielikumā ir autores intervijas ar dažādiem teātra ļaudīm: aktieriem, režisoriem, runas pedagogiem un skaņotājiem. Fragmenti no šīm intervijām parādās arī pamattekstā, pamatojot vienu vai otru tēzi, bet vienotā veidā tās, protams, lasās labāk (un arī kopumā tā, protams, ir grāmatas vieglāk lasāmā daļa).
Viens no būtiskākajiem jautājumiem, kam autore pievēršas savā pētījumā, ir jautājums par to, kā aktiera dzīvi ir izmainījusi mikrofonu kļūšana par ļoti nozīmīgu daudzu izrāžu sastāvdaļu - gan no tīri tehniskā aspekta, proti, kā aktieris runā, gan psiholoģiskā ziņā. Pašai autorei, cik var saprast, šis jautājums ir sāpīgs un viņa ar mikrofonu nav tuvākajos draugos galvenokārt tālab, ka tā ir vēl viena detaļa, par kuru satraukties katru reizi, kad kāp uz skatuves (vai ne skatuves, jo mūsdienās izrādes notiek visdažādākajās vietās un tieši šī iemesla dēļ mikrofoni ir tik neaizstājami - telpās, kur nav perfektas akustikas, tie ir vienīgais veids, kā panākt, ka aktieri patiešām dzird). Un, ja ņem vērā, ka reizē cilvēks var fokusēties uz ne vairāk kā septiņām detaļām (tā teikts grāmatā), tad mikrofons atņem šo vietu kaut kam citam.
Runu autore "sadala" dažādos aspektos, no kuriem man laikam paša dzīves sakarā būtiskākā šķiet elpošana un tas, kā tu nodrošini, ka runājot "neizpumpējies". Par sevi noteikti varu atzīt, ka prezentācijas un priekšā lasīšanas formātā itin bieži sevi pieķeram esam uzņēmušu sprintera tempu, kas noved pie raustītas runas tuvāk teksta beigām. Un ir grūti šo runas stereotipu sevī lauzt (vismaz pašam). Skaidrs, ka aktieriem, kuriem runāt māca, šāda problēma nebūs aktuāla, bet arī viņiem dažādi elpošanas vingrinājumi ir stipri vien svarīgi.
Tāpat grāmatā ir dažādas detaļas iz "latviešu teātra anekdotiem", ja tā var izteikties (piemēram, par izteiksmīgiem pārteikšanās gadījumiem izrāžu laikā), par to, kāda ir mijiedarbība starp aktieri un skatītāju, un tā tālāk un tā joprojām. Patiesībā es tiešām teikšu, ka man šķita vērtīgi šo grāmatu izlasīt, lai arī apzinos, ka vairāk kā 2% tās satura man diez vai jebkad dzīvē būs praktiski noderīgi.
Nobeigumā - ir viens aspekts, kurš bija sāpīgs grāmatas lasīšanas gaitā. Itin daudz te autore piesauc kādu mūsdienu režisoru, grāmatas beigās ir arī garāka intervija ar viņu, bet jau tajā brīdī, kad "Aktiera runa 21. gadsimta latviešu teātrī" piedzīvoja izdevumu grāmatas veidā, šis cilvēks vairs nebija saucams par Latvijas teātrim piederīgu, jo viņš izvēlējās palikt ar okupantiem. Un tagad katrs vārds, ko viņš ir teicis (lai cik ļoti man kādreiz būtu patikušas viņa izrādes, vairākas no kurām joprojām uzskatu par ģeniālām), lasās smagi. Kā jūtas tie cilvēki, kas ar viņu gadiem ilgi bija kopā strādājuši - nezinu, vai pareizāk, cik saprotu - ļoti atšķirīgi, ir tādi kā Rešetins vai Hermanis, kuriem šis cilvēks ir miris, un ir tādi, kuriem "viss nav tik viennozīmīgi". Un, protams, vairums par šo tēmu vienkārši izvēlas klusēt, pieņemot, ka šobrīd labāk par Nastavševu neko neteikt. Iespējams, tālab, ka aktiera runas nozīmīga daļa ir arī klusums.
2023-07-27
comments powered by Disqus