Santjago ceļš: plāksteris pēdām un sirdij
Pirmā 2026. gadā izlasītā grāmata ir drusku parāds no pagājušā gada. Parasti cenšos pāri gada robežām šādas sīkās neizdarības neatstāt - ja nevari grāmatas lasīšanu kalendārā gada ietvaros uzsākt, tad labāk to nemaz nesāc. Šoreiz tomēr baigo variantu nebija - izņemot, protams, grāmatai veltīt lielāko daļu no 31. decembra, bet varētu gadīties, ka apkārtējie mani nesaprastu.
Ar Zani Eniņu (to, kas šīs grāmatas autore) esmu drusku pazīstams caur Ivetu, kura nu jau itin senajā 2014. gadā nodrošināja Zanes līdzdalību ceļojumā, ko nodēvēju par Balkānu bamšļa kokteili. Te, protams, jāpiebilst, ka Zanes ceļojumu biogrāfijā tāds izbrauciens ar auto pa Balkānu valstīm varētu būt līdzīga mēroga notikums kā "latvietim parastajam" gājiens uz tuvāko piemājas bodi. Proti, kaut kas pagalam ikdienišķs un nemaz ne ievērības cienīgs. Un, nē, ar to nedomāju, ka Zane brauciena laikā būtu jebkādā veidā zīmējusies, ka mēs pārējie jau tādas mājas sēnes vien esam, tik vien kā konstatēju, ka mana ceļošanas pieredze salīdzinoši ar viņējo ir gaužām niecīga. Bet te jau standarta situācija - vienmēr būtiski izvēlēties, ar ko sevi salīdzināt. Līdzīgi kā citās jomās - ja salīdzinu sevi ar kādu, kas izskien piecus kilometrus reizi divās nedēļās, varu justies kā baigais skriešanas atlēts, bet līdzās tiem, kas regulāri skrien ultramaratonus (un - kas ir būtiski - trenējas plānveidīgi) esmu absolūts knapsieriņš.
Grāmatā "Santjago ceļš: plāksteris pēdām un sirdij" Zane apraksta vairākus savus pārgājienus pa dažādiem Svētā Jēkaba ceļa posmiem, kas notikuši aptuveni desmit gadu periodā. Vienu no tiem - 250 kilometru posmu pa Franciju - Zane bija noslēgusi divas nedēļas pirms jau piesauktā brauciena pa Balkāniem, kas nozīmē - tieši tādu es viņu visspilgtāk atceros. Pēcāk gan ir gadījušās dažas saskriešanās dažādās situācijās, vienreiz pat ir būts pie viņas ciemos, taču pasākums ar Ivetas mēģinājumiem tikt pie aitas galvas, protams, veido nozīmīgāko atmiņu daļu.
Šajā grāmatā apkopoti Zanes pieraksti, kas tapuši uzreiz piecos dažādos Santjago ceļa variantos:
1) Franču ceļš, ko uzsakata par Santjago absolūto klasiku
2) jau piesauktais posms pa Franciju
3) Ziemeļu ceļš, kas ved gar Spānijas Ziemeļu piekrasti
4) Portugāļu ceļš (prognozējami - tas uz Santjago de Kompostelu ved no Portugāles)
5) Santjago ceļa Latvijas posms
Ko ir jāņem vērā, pirms uzsāc lasīt šo grāmatu? Pirmkārt, ka tai pamatā ir internetā publicēts bloga saturs. Proti, tas nav kāds virslīmeņa teksts, kas rakstīts ar pagātnes uzkrāto viedumu, bet gan pieraksti, kas tapuši "te un tagad", proti, katras dienas beigās. Tas nāk ar saviem plusiem un saviem mīnusiem. Dzīvums un mirkļa patiesums pret iespēju redzēt plašāk un izfiltrēt būtisko no nebūtiskā. Vēl ir svarīgi - vai tu kā lasītājs esi cilvēks, kuram ir potenciāla interese iet Zanes pēdās. Man kā tipāžam, kuram dzīvesveids neparedz ilgākus solo atvaļinājumus un pasaules uztvere nepieļauj iespēju šādu pārgājieu veikt "saprātīgā tempā" (proti, nemēģinot sevi izspiest līdz pēdējām sulām, maucot vājprātīgus kilometrus katru dienu). Līdz ar to mani minimāli interesē maksimāli praktiskā šī pasākuma puse - cik maksā katra naktsmītne, bagete, vīna pudele utt. Vienlaikus saprotu, ka daudziem lasītājiem tieši šis ir maksimāli interesanti - vai nu, lai saprastu, vai man tas ir pa kabatai vai lai veidotos priekšstats par to, kas citam maciņā (daudziem šis aspekts ir ļoti svarīgs, lai veidotu priekšstatu par cilvēku).
Par pašu grāmatu varu teikt kopumā labus vārdus - Zane ir iedvesmojošs cilvēks. Sekot viņas piedzīvojumiem ir saistoši gan tālab, ka viņa ļoti raiti raksta, gan tālab, ka viņas skatījums nav no "supercilvēka" skatu punkta - viņa savus ceļojumus veic galvenokārt "par spīti", nevis "pateicoties". Jā, manai gaumei varbūt kopējais apjoms bija par lielu, iespējams, bez kāda no Ceļa variantiem būtu varējis iztikt, bet no otras puses - tad grāmata nebūtu pilnīga. Kaut kādā mērā, protams, amizanti, ka pārgājiena posmi pa Latviju bieži pat šķita saistošāki par Spānijas/Francijas eksotiku, jo vietas pazīstamākas. Vienlaikus - kaut kāda sapratne vismaz par atsevišķiem Camino aspektiem man ir - izbraucienā uz Bilbao aizpērn padsmit kilometrus pa Ziemeļu ceļu veicu, ar vienu īstu svētceļnieku kārtīgi izpļāpājos un pat nomaldījos. Protams, tas vispār nav salīdzināms ar "īstu pieredzi" - kad tu mugursomu nes nedēļām un pat mēnešiem ilgi, nakšņo alberģēs ar pasaules rekordistiem krākšanā un satraucies par blaktīm. Bet nojaušu, ka man tas nemaz nav nepieciešams, man tāpat ir labi. Līdz ar to - grāmatu izlasīju, man tā patika, bet neradīja nedz skaudību, nedz arī vēlmi iet pašam. Un tas varbūt arī ir labi.
Ar Zani Eniņu (to, kas šīs grāmatas autore) esmu drusku pazīstams caur Ivetu, kura nu jau itin senajā 2014. gadā nodrošināja Zanes līdzdalību ceļojumā, ko nodēvēju par Balkānu bamšļa kokteili. Te, protams, jāpiebilst, ka Zanes ceļojumu biogrāfijā tāds izbrauciens ar auto pa Balkānu valstīm varētu būt līdzīga mēroga notikums kā "latvietim parastajam" gājiens uz tuvāko piemājas bodi. Proti, kaut kas pagalam ikdienišķs un nemaz ne ievērības cienīgs. Un, nē, ar to nedomāju, ka Zane brauciena laikā būtu jebkādā veidā zīmējusies, ka mēs pārējie jau tādas mājas sēnes vien esam, tik vien kā konstatēju, ka mana ceļošanas pieredze salīdzinoši ar viņējo ir gaužām niecīga. Bet te jau standarta situācija - vienmēr būtiski izvēlēties, ar ko sevi salīdzināt. Līdzīgi kā citās jomās - ja salīdzinu sevi ar kādu, kas izskien piecus kilometrus reizi divās nedēļās, varu justies kā baigais skriešanas atlēts, bet līdzās tiem, kas regulāri skrien ultramaratonus (un - kas ir būtiski - trenējas plānveidīgi) esmu absolūts knapsieriņš.
Grāmatā "Santjago ceļš: plāksteris pēdām un sirdij" Zane apraksta vairākus savus pārgājienus pa dažādiem Svētā Jēkaba ceļa posmiem, kas notikuši aptuveni desmit gadu periodā. Vienu no tiem - 250 kilometru posmu pa Franciju - Zane bija noslēgusi divas nedēļas pirms jau piesauktā brauciena pa Balkāniem, kas nozīmē - tieši tādu es viņu visspilgtāk atceros. Pēcāk gan ir gadījušās dažas saskriešanās dažādās situācijās, vienreiz pat ir būts pie viņas ciemos, taču pasākums ar Ivetas mēģinājumiem tikt pie aitas galvas, protams, veido nozīmīgāko atmiņu daļu.
Šajā grāmatā apkopoti Zanes pieraksti, kas tapuši uzreiz piecos dažādos Santjago ceļa variantos:
1) Franču ceļš, ko uzsakata par Santjago absolūto klasiku
2) jau piesauktais posms pa Franciju
3) Ziemeļu ceļš, kas ved gar Spānijas Ziemeļu piekrasti
4) Portugāļu ceļš (prognozējami - tas uz Santjago de Kompostelu ved no Portugāles)
5) Santjago ceļa Latvijas posms
Ko ir jāņem vērā, pirms uzsāc lasīt šo grāmatu? Pirmkārt, ka tai pamatā ir internetā publicēts bloga saturs. Proti, tas nav kāds virslīmeņa teksts, kas rakstīts ar pagātnes uzkrāto viedumu, bet gan pieraksti, kas tapuši "te un tagad", proti, katras dienas beigās. Tas nāk ar saviem plusiem un saviem mīnusiem. Dzīvums un mirkļa patiesums pret iespēju redzēt plašāk un izfiltrēt būtisko no nebūtiskā. Vēl ir svarīgi - vai tu kā lasītājs esi cilvēks, kuram ir potenciāla interese iet Zanes pēdās. Man kā tipāžam, kuram dzīvesveids neparedz ilgākus solo atvaļinājumus un pasaules uztvere nepieļauj iespēju šādu pārgājieu veikt "saprātīgā tempā" (proti, nemēģinot sevi izspiest līdz pēdējām sulām, maucot vājprātīgus kilometrus katru dienu). Līdz ar to mani minimāli interesē maksimāli praktiskā šī pasākuma puse - cik maksā katra naktsmītne, bagete, vīna pudele utt. Vienlaikus saprotu, ka daudziem lasītājiem tieši šis ir maksimāli interesanti - vai nu, lai saprastu, vai man tas ir pa kabatai vai lai veidotos priekšstats par to, kas citam maciņā (daudziem šis aspekts ir ļoti svarīgs, lai veidotu priekšstatu par cilvēku).
Par pašu grāmatu varu teikt kopumā labus vārdus - Zane ir iedvesmojošs cilvēks. Sekot viņas piedzīvojumiem ir saistoši gan tālab, ka viņa ļoti raiti raksta, gan tālab, ka viņas skatījums nav no "supercilvēka" skatu punkta - viņa savus ceļojumus veic galvenokārt "par spīti", nevis "pateicoties". Jā, manai gaumei varbūt kopējais apjoms bija par lielu, iespējams, bez kāda no Ceļa variantiem būtu varējis iztikt, bet no otras puses - tad grāmata nebūtu pilnīga. Kaut kādā mērā, protams, amizanti, ka pārgājiena posmi pa Latviju bieži pat šķita saistošāki par Spānijas/Francijas eksotiku, jo vietas pazīstamākas. Vienlaikus - kaut kāda sapratne vismaz par atsevišķiem Camino aspektiem man ir - izbraucienā uz Bilbao aizpērn padsmit kilometrus pa Ziemeļu ceļu veicu, ar vienu īstu svētceļnieku kārtīgi izpļāpājos un pat nomaldījos. Protams, tas vispār nav salīdzināms ar "īstu pieredzi" - kad tu mugursomu nes nedēļām un pat mēnešiem ilgi, nakšņo alberģēs ar pasaules rekordistiem krākšanā un satraucies par blaktīm. Bet nojaušu, ka man tas nemaz nav nepieciešams, man tāpat ir labi. Līdz ar to - grāmatu izlasīju, man tā patika, bet neradīja nedz skaudību, nedz arī vēlmi iet pašam. Un tas varbūt arī ir labi.
2026-01-02
comments powered by Disqus