Miesas krāsas domino
"Miesas krāsas domino" ir viens no zināmākajiem Zigmunda Skujiņa darbiem, piedzīvojis arī tulkojumu itāļu valodā, augstu novērtēts no, piemēram, Gunta Bereļa puses, bet lasītājam parastajam manā personā pret šo darbu ir arī sava deva iebildumu, bet par to - vēlāk tekstā.
Sākas romāns ļoti intriģējoši. Tajā ir divi paralēlie sižeti, no kuriem viens risinās 18. gadsimta nogalē Kurzemes hercogistē, bet otrs - pagājušā gadsmita trīsdesmitajos gados Rīgā. Interesantākais noteikti ir pirmais, kas vēsta par kādas baroneses mēģinājumiem noskaidrot viņas karā bezvēsts pazudušā vīra likteni, un tur atklājas sava deva pārdabisku (vai arī ne tik pārdabisku elementu). Stāsts par "kur bija divi, tagad ir viens" ir eleganti izspēlēts no visu iesaistīto personu puses, autors meistarīgi izspēlē burvju triku ar lasītāju, kas savā ziņā labi sasaucas ar 20. gadsimta stāstā uzpeldošo stāstu par cirkus māksliniekiem. Līdz ar to Zigmunds Skujiņš spēlējas ar tevi - it kā viņš tevi ieved maģiskā reālisma pasaulē, bet patiesībā nekādas maģijas nav, lai arī Valtrautei ļoti gribas ticēt, ka ir gan, tiešām bauda lasīt. Trīsdesmito gadu Rīgas stāsts nav gluži tik aizraujošs, tur liela daļa tomēr daudz ierastāka, gan varoņi, gan epizodes ir no tās operas, kas itin daudz parādās gan paša Skujiņa, gan citu latviešu autoru darbos. Ok, ir savs pienesums stāstam par varoņa pusbrāli, kura tēvs ir japānis, bet tāpat svaiguma te varētu būt arī vairāk, un tomēr - lasīt stāstu par Vectēvu, Baronesi un Lidotāju ir interesanti, turklāt liela daļa darbu, kas man šķiet šajā ziņā līdzīgi "Miesas krāsas domino", patiesībā ir tapuši pēc tā, līdz ar to šai grāmatai te pārmetumus par oriģinalitātes trūkumu nevarētu izteikt.
Tipiska tēma, kas šeit būtu piesaucama - līdzīgi kā "Svina garšā" te ir varone, kas nonāk Rīgas geto, patiesībā nebūdama ebrejiete, pārpratuma pēc, tiesa, Skujiņš no tā izloba pilnīgi atšķirīgu iznākumu. Vai romānā bija nepieciešams vēstījums par Lidotāju, kurš ir pilnīgi nemaskēts Herberts Cukurs? Manuprāt, bez tā varēja iztikt, bet principiālus iebildumus man tas neraisa. Vēstures notikumi četrdesmito gadu pirmajā pusē romānā attēloti visai tradicionālā manierē, prognozējami, ne visas interpretācijas man ir pieņemamas, bet arī šo es varu autoram piedot - nav jau katram literātam pasaule jāredz tieši tā, kā to redzu es.
Ko gan es nevaru piedot, tās ir teju 100 pēdējās šīs grāmatas lappuses (no 400), kuru labāk šajā romānā nebūtu bijis. Nezinu, kas motivēja Skujiņu pievērsties tam, kas notika tālāk, ārpus romāna pamata darbības laika beigām, un visam pa virsu uzlikt savu skatījumu uz deviņdesmito gadu Latviju. Viss maģiskais stāsts šādā veidā pāriet kaut kādā sīkā kašķī, vecišķa autora pārdomās par to, kas tieši Latvijā aizgājis greizi (viņaprāt), ieskaitot neviltotu sašutumu par "pederastiem un lezbietēm" Rīgas ielās (jap, riktīgi progresīvs darbs!). Un vēl pāris nodaļas, kas veltītas vīriešu potences problēmām, kur uz visu saturu ir druska asprātīgas domas, bet liels daudzums "sasodīts, kāpēc man šo vajadzētu lasīt?" emociju. Nudien, uz beigām sanāk, ka līdzīgi kā fon Brīgens un Ulste tiek (it kā) sašūti no diviem cilvēkiem vienā, arī "Miesas krāsas domino" ir sašūti kopā divi romāni - bet nevis tie, kas vēsta par dažādajiem laikmetiem un kuri beigās sastiķējas kopā, bet viens rakstnieka labā literārā formā vēstījums, kurā jūtama pasaules elpa, un otrs - vārgs un nīkulīgs kā zilganais zīdainis, kuru apmaina blēdis Kaliostro, un autora mēģinājums pašās romāna beigās atkal atdzīvināt tā maģiju, nav sekmīgs. Un tagad es pat nevaru saprast, kā lai vērtē šo grāmatu - ja tev gadītos, ka tu izlasi no tās trīs ceturtdaļas un tad kāds ļaundaris tev nozog šo grāmatu, tev būs nopietna bēda, ka pazudis tik lielisks romāns, bet ja tiec līdz pēdējai lappusei, pēcgarša būs daudz skābāka. Droši vien tad gala vērtējums: lasīt ir vērts, bet esi gatavs, ka kādā brīdī šī grāmata tev sagādās vilšanos. Vai arī nesagādās, jo tu esi cits cilvēks nekā es un varbūt tev viss šķitīs ideāli.
Sākas romāns ļoti intriģējoši. Tajā ir divi paralēlie sižeti, no kuriem viens risinās 18. gadsimta nogalē Kurzemes hercogistē, bet otrs - pagājušā gadsmita trīsdesmitajos gados Rīgā. Interesantākais noteikti ir pirmais, kas vēsta par kādas baroneses mēģinājumiem noskaidrot viņas karā bezvēsts pazudušā vīra likteni, un tur atklājas sava deva pārdabisku (vai arī ne tik pārdabisku elementu). Stāsts par "kur bija divi, tagad ir viens" ir eleganti izspēlēts no visu iesaistīto personu puses, autors meistarīgi izspēlē burvju triku ar lasītāju, kas savā ziņā labi sasaucas ar 20. gadsimta stāstā uzpeldošo stāstu par cirkus māksliniekiem. Līdz ar to Zigmunds Skujiņš spēlējas ar tevi - it kā viņš tevi ieved maģiskā reālisma pasaulē, bet patiesībā nekādas maģijas nav, lai arī Valtrautei ļoti gribas ticēt, ka ir gan, tiešām bauda lasīt. Trīsdesmito gadu Rīgas stāsts nav gluži tik aizraujošs, tur liela daļa tomēr daudz ierastāka, gan varoņi, gan epizodes ir no tās operas, kas itin daudz parādās gan paša Skujiņa, gan citu latviešu autoru darbos. Ok, ir savs pienesums stāstam par varoņa pusbrāli, kura tēvs ir japānis, bet tāpat svaiguma te varētu būt arī vairāk, un tomēr - lasīt stāstu par Vectēvu, Baronesi un Lidotāju ir interesanti, turklāt liela daļa darbu, kas man šķiet šajā ziņā līdzīgi "Miesas krāsas domino", patiesībā ir tapuši pēc tā, līdz ar to šai grāmatai te pārmetumus par oriģinalitātes trūkumu nevarētu izteikt.
Tipiska tēma, kas šeit būtu piesaucama - līdzīgi kā "Svina garšā" te ir varone, kas nonāk Rīgas geto, patiesībā nebūdama ebrejiete, pārpratuma pēc, tiesa, Skujiņš no tā izloba pilnīgi atšķirīgu iznākumu. Vai romānā bija nepieciešams vēstījums par Lidotāju, kurš ir pilnīgi nemaskēts Herberts Cukurs? Manuprāt, bez tā varēja iztikt, bet principiālus iebildumus man tas neraisa. Vēstures notikumi četrdesmito gadu pirmajā pusē romānā attēloti visai tradicionālā manierē, prognozējami, ne visas interpretācijas man ir pieņemamas, bet arī šo es varu autoram piedot - nav jau katram literātam pasaule jāredz tieši tā, kā to redzu es.
Ko gan es nevaru piedot, tās ir teju 100 pēdējās šīs grāmatas lappuses (no 400), kuru labāk šajā romānā nebūtu bijis. Nezinu, kas motivēja Skujiņu pievērsties tam, kas notika tālāk, ārpus romāna pamata darbības laika beigām, un visam pa virsu uzlikt savu skatījumu uz deviņdesmito gadu Latviju. Viss maģiskais stāsts šādā veidā pāriet kaut kādā sīkā kašķī, vecišķa autora pārdomās par to, kas tieši Latvijā aizgājis greizi (viņaprāt), ieskaitot neviltotu sašutumu par "pederastiem un lezbietēm" Rīgas ielās (jap, riktīgi progresīvs darbs!). Un vēl pāris nodaļas, kas veltītas vīriešu potences problēmām, kur uz visu saturu ir druska asprātīgas domas, bet liels daudzums "sasodīts, kāpēc man šo vajadzētu lasīt?" emociju. Nudien, uz beigām sanāk, ka līdzīgi kā fon Brīgens un Ulste tiek (it kā) sašūti no diviem cilvēkiem vienā, arī "Miesas krāsas domino" ir sašūti kopā divi romāni - bet nevis tie, kas vēsta par dažādajiem laikmetiem un kuri beigās sastiķējas kopā, bet viens rakstnieka labā literārā formā vēstījums, kurā jūtama pasaules elpa, un otrs - vārgs un nīkulīgs kā zilganais zīdainis, kuru apmaina blēdis Kaliostro, un autora mēģinājums pašās romāna beigās atkal atdzīvināt tā maģiju, nav sekmīgs. Un tagad es pat nevaru saprast, kā lai vērtē šo grāmatu - ja tev gadītos, ka tu izlasi no tās trīs ceturtdaļas un tad kāds ļaundaris tev nozog šo grāmatu, tev būs nopietna bēda, ka pazudis tik lielisks romāns, bet ja tiec līdz pēdējai lappusei, pēcgarša būs daudz skābāka. Droši vien tad gala vērtējums: lasīt ir vērts, bet esi gatavs, ka kādā brīdī šī grāmata tev sagādās vilšanos. Vai arī nesagādās, jo tu esi cits cilvēks nekā es un varbūt tev viss šķitīs ideāli.
2024-08-10
comments powered by Disqus