Kazhes pierakstu burtnīca

Alehandro Gonzaleza Injaritu filmām ir acīmredzami plusi un tikpat uzkrītoši mīnusi. Sāksim par labo - tās ir vizuāli piesātinātas, dinamiskas, pretrunīgas, tajās ir spoži personāži un netriviālas situācijas. Bet arī trūkums ir acīmredzams - šīs filmas ir bezdievīgi līdzīgas viena otrai gan izpildījuma ziņā, gan saturā. Uz šo brīdi esmu redzējis trīs viņa lentes - "Amores Perros", "21 Grams" un "Babel". Redzēt to, ka šajās trīs filmās Iņjaritu turpina filmēt vienu un to pašu stāstu, tikai to nedaudz pārvēršot un beigās arī globalizējot. Līdzība starp pirmajām divām filmām turklāt ir īpaši liela, līdz ar to varu priecāties, ka "Amores Perros" skatījos ilgi pēc "21 grama".

It`s the weight that a person loses after the death. Probably it`s the weight of the human soul. Not that the film would tell that much about it. Basically it`s about a man who`s dying from a heart disease (caused by smoking!), a woman that has lost her family in a car accident and a man who has caused that car accident. Benitio del Torro and Sean Penn are the leading males while I can`t tell one american actress from another. The main importance is the timeline of the film that doesn`t go forward or backwards but is somewhat of a jigsaw puzzle so that until somewhere in the middle of the film you don`t really understand what`s happening. I still think that without that the film would lose much of its quality. I certainly expected more although it`s still a good film.

2006. gads filmu ziņā man noslēdzās ar Alehando Gonzaleza Injaritu episko (vismaz tā skaļāk izklausās) drāmu "Bābele". Tajā kopā sapinas četras pasaules - japāņu, marokiešu, meksikāņu un amerikāņu. Breds Pits ar savu sievu Keitu Blanšetu ir tūristu pāris Malaizijā, viņu ģimenē ir attiecību krīze un izteikti trūkst saprašanās, viss mainās, kad Keitu, autobusā braucot, sašauj kāds vietējais. Šis vietējais ir cita stāsta varonis - puišelis, kam kopā ar brāli tēvs atstājis ieroci, lai šie varētu šaut pa kazām uzbrūkošajiem koijotiem. Savukārt tēvs šo ieroci ieguvis no kāda sava tautieša, kam to atdāvinājis vēl viena stāsta varonis (tiesa, otrā plāna personāžs tajā) - kādas kurlmēmas japāņu meitenes tēvs. Šo tēvu ik pa laikam izprašņā policija par viņa nelaiķes sievas pašnāvību, tā kā uz viņu savulaik bija kritušas aizdomas šajā sakarā, tikām meita, kas pasaulē, kuras skaņas viņa nedzird, jūtas kā frīks un mēģina kaut ko tajā mainīt, diezgan savdabīgā veidā mēģinot savaldzināt pretējā dzimuma pārstāvjus. Vēl vienā sižeta daļā, kas norisinās atkal pavisam citā pasaules galā - Štatos un Meksikā, Breda Pita un Blanšetas bērnus viņu auklīte paņem līdzi uz sava dēla kāzām Meksikā, jo viņai nav neviena, ar ko šos bērnus atstāt. Atceļā no kāzām viņas piedzēries brāļadēls/māsasdēls (nezinu, kāds radinieks tieši) sadiršas ar ASV robežsargiem un sākas bēgšana, kuras rezultātā bērni tuksnesī gandrīz iet bojā. Tomēr beigas ir salīdzinoši cerīgas - vismaz amerikāņiem, kamēr pārējiem varoņiem iznākums ne tuvu nav tik labs. Kopumā filma ir jāatzīst, ka ir ļoti dīvaina - it īpaši tas attiecas uz Japānas daļu, kurā regulāri mēs pasauli redzam kurlmēmās meitenes acīm, līdz ar to esam "apdalīti" skaņas ziņā. Patiesībā es nez kāpēc biju domājis, ka šī filma būs vairāk tāds šāvējgabals vai vismaz kaut kas līdzīgs "Reservoir dogs", bet izrādījās - nebūt ne. Taču es jau arī neesmu nekāds Reservoir Dogs fans, līdz ar to nebūtu ko bēdāties. Zināmas līdzības te ir ar iepriekšējo Injaritu filmu - 21 gramu, jo arī šeit ir vairākas savstarpēji saistītas sižeta līnijas, vienīgi šeit tā saistība vismaz starp 3 no 4 sižetiem ir uzreiz skaidra. Kopumā - kārtējā labā Breda Pita filma.

Savulaik man bija raksturīgi visas Oskaram nominētās filmas noskatīties vēl pirms ceremonijas un par neražu uzskatīju, ja kaut vienu no balvām saņēma manis vēl neredzēta filma. Pēdējā laikā tā kaut kā galīgi vairs nenotiek, un šī gada galveno uzvarētāju - filmu par "Putnucilvēku" noskatīties sanāca vien martā un arī, pateicoties tam, ka Z paziņoja, ka vēlās kino vakaru ar projektoru.