Kazhes pierakstu burtnīca

Savulaik man bija raksturīgi visas Oskaram nominētās filmas noskatīties vēl pirms ceremonijas un par neražu uzskatīju, ja kaut vienu no balvām saņēma manis vēl neredzēta filma. Pēdējā laikā tā kaut kā galīgi vairs nenotiek, un šī gada galveno uzvarētāju - filmu par "Putnucilvēku" noskatīties sanāca vien martā un arī, pateicoties tam, ka Z paziņoja, ka vēlās kino vakaru ar projektoru.
Rigans Tomsons miljoniem un miljoniem amerikāņu saistās ar supervaroni maskā (kas neaizsedz sejas apakšdaļu), kuru viņš pēdējo reizi nospēlējis pirms 25 gadiem, un visu šo turpmāko laiku viņš ir dzīvojis uz senās slavas lauriem, bet tagad sadomājis pierādīt pasaulei, ka viņš ir Aktieris un nevis tikai blokbāsteru zvaigzne. Šim mērķim viņš ir dramatizējis kādu Reimonda Kārvera stāstu un gatavojas to iestudēt Brodvejā. Vienīgā problēma - teātra pasaulē viņu neviens neņem par pilnu un uzskata par Holivudas pajoliņu, kas mēģina piesegt savu Putnucilvēka knābi. Labi vēl, ka viena aktrise-iesācēja viņam piespēlē kā vienas no lomām atveidotājiem savu mīļāko - profesionālu teātra aktieri ar ļoti smagu raksturu (Edvards Nortons šajā filmā uzvedas tā, it kā viņš šoreiz būtu Tyler Durden), kuru ciena teātra kritiķi. Bet nu ir skaidrs, ka Riganam nebūs viegli pārliecināt jebko par savu vērtību.
Vispār var saskatīt vairākas paraleles starp šo filmu un citu šogad "Oskariem" nominēto - "Whiplash". Varonis, kura spējām neviens sevišķi netic, gatavošanās lielam pārbaudījumam visā filmas garumā, mūzika-aktierspēle kā šo nosacīto sacensību lauciņš, pa kādam ļoti skarbam kritiķim (skolotājs vs The Times kritiķe), un mazliet motivējoša vēstījuma (un līdzīgi kā mūzikas filmā diezgan centrāla loma ir stāstam par mesto bungu šķīvi, tā šeit ir loma lapiņai, ko Putnucilvēks bērnībā saņēmis no paša Reimonda Kārvera).
Sākumā šķita, ka filmā ir sava deva WTF elementa un pārdabiskuma, bet pēcāk kļūst skaidrs, ka nekas pārdabisks tajā nenotiek (ja neskaita varoņa halucinācijas), līdz ar to pats nobeigums man nu tā... ne visai. Reizēm uplifting beigas, kas īsti nesaskan ar kopējo filmas līniju, ir labas, bet nu šeit nobeigums patiešām ir diezgan holivudiski klišejisks. Visādi citādi - filma ir izcili filmēta ar garām nemontētām ainām (kā izteicies tās režisors Injaritu, visi cilvēki dzīvo bez montāžas), ar ļoti veiksmīgu skaņu celiņu (kurā, līdzīgi kā jau vairākkārt minētajā Whiplash, dominē bungas) un teicamu aktierspēli. Bet vai šī ir gada labākā filma? To izlemt tev, ne man.