Fēliks Cielēns

Laikmetu maiņā: 4.daļa

7.0
Cielēna atmiņu ceturtā daļa veltīta laika posmam no divdesmito gadu vidus līdz gandrīz pašām tās pastāvēšanas beigām. Grāmatas sākuma daļā Cielēns īpaši plaši stāsta par to laiku, kad viņš pats bija Ārlietu ministrs Marģera Skujenieka vadītajā Ministru Kabinetā, bet tālāk pievēršas sociāldemokrātijas pagrimumam trīsdesmito gadu sākumā un tam sekojošajam Ulmaņa apvērsumam. Jāatzīst, ka grāmatas sākuma daļā Cielēns ļoti daudz nodarbojas ar sevis slavēšanu un savas vēsturiskās lomas uzsvēršanu. Man, protams, ir grūti 80 gadus vēlāk spriest par to, cik būtisks politiķis Cielēns bija tā laika Latvijā (un paša Cielēna prāt, vismaz kaut kādā mērā - arī Eiropā), bet subjektīvi šķiet, ka mēra sajūtas viņam reizēm tomēr pietrūka un ka savu Ārlietu ministra amatā savu pavadīto gadu Cielēns vērtē par pārāk nozīmīgu un visu tolaik notikušo viņš vērtē pārāk veinpersoniski. Līdz ar to interesantāka man šķiet grāmatas otrā daļa, kad Cielēns vairs tik vadošu amatu neieņem, bet analizē to, kāpēc sūri izkaroto demokrātiju Latvijas tauta atdeva tik vienaldzīgi un neieinteresēti. Pašam Cielēnam gan, protams, paveicās, ka viņš jau savlaicīgi bija ticis par sūtni uz Parīzi, jo šaubu nav, ka viņš būtu viens no tiem sociāldemokrātu līderiem, kurus Ulmanis aiz restēm turētu tik ilgi, cik vien iespējams. Bet līdz Parīzei viņa rokas, protams, neaizsniedzās. No otras puses, Cielēns patiešām bija visnotaļ aktīvs politiskais darbinieks un varbūt viņš būtu varējis, atrazdamies Latvijā, darīt vismaz kaut ko lietas labā, lai Ulmaņa apvērsums vispār nebūtu noticis. Cielēns par vienu no galvenajiem Ulmaņa uzvaras vaininiekiem atzīst pašu "sociķu" tā laika galveno līderi - Frici Menderu, kurš partiju pārmērīgi virzīja uz kreiso virzienu, atsakoties no jebkādas sadarbības ar centra partijām un vienlaikus - pietiekami nenovērtējot Ulmaņa bīstamību. Līdz ar to Mendera vadībā LSDSP arvien vairāk zaudēja savu stāvokli sabiedrībā un rezultātā Ulmanim neviens nelika šķēršļus apvērsuma veikšanai.
2010-02-25 08:13:34
book, 1963

Laikmetu maiņā: 5.daļa

7.5
Cielēna memuāru pēdējā daļa neapšaubāmi ir skumjākā no visām. Kā gan savādāk varētu būt? Autors apraksta pats sava mūža nogali, kurā nav nekā jautra, turklāt arī viņa dzimtene šajā laikā nepiedzīvo gluži labāko posmu savā vēsturē. Ar kaut ko tamlīdzīgu es jau biju rēķinājies vēl pirms ņēmu rokās „Laikmetu maiņā” 5.daļu (ja kas – pats Cielēns memuārus bija sadalījis trīs sējumos, un šādā veidā tie tika arī izdoti trimdā, bet neatkarīgajā Latvijā kaut kāda iemesla pēc trīs daļas pārtapa par piecām daļām). Taču izrādījās, ka šī grāmata bija vēl skumjāka, nekā es to biju gaidījis. It īpaši tas attiecas uz pašām beigām, jo Cielēns savus memuārus pabeidza dažas nedēļas pirms nāves, bet pēdējo nodaļu pierakstīja klāt viņa atraitne jau pēc Fēliksa nāves.
2010-03-10 14:16:54
book, 1964