Kazhes pierakstu burtnīca

Šī grāmata daļēji iekļaujas manā pēdējā laika interešu tēmā - kā dokumentālā stila literatūra / publicistika, kas skar Atmodas laiku. Faktiski gan tikai pats grāmatas nobeigums attiecas uz Atmodu, bet vairāk tā vēsta par LPSR, taču lielā mērā tā ir aktuāla arī mūsdienās.

Marina Kosteņecka Latvijā nav pienācīgi novērtēta - sākšu ar šādu apgalvojumu. Jā, nav tā, ka viņa nemaz nebūtu saņēmusi atzinības no Latvijas valsts, bet esmu visai pārliecināts, ka maniem vienaudžiem un vēl jo vairāk - jaunākām paaudzēm - viņas vārds izsaka gaužām maz. "Kaut kāda krieviete" - varētu būt tipiska versija. Taču tā, protams, absolūti nav pareizā atbilde. Ne jau tāpat vien Kosteņeckas iztrūkums manī raisīja vienu no lielākajām sašutuma vētrām pirms dažiem gadiem izdotajā grāmatā "Mūsējās", kurā bija stāsti par iedvesmojošām sievietēm no Latvijas un Tatjanu Ždanoku. Tātad, atkārtoju: Marina Kosteņecka ir pirmkārt zināma kā cilvēks, kas padomju gados pirmais (turklāt ne tikai padomju Latvijā, bet visā padomijā) publiski ierunājās par nožēlojamo stāvokli bērnu namos, it īpaši - tajos, kuros dzīvo bērni ar īpašām vajadzībām, par kuru eksistenci šīs pasaules varenie labprātāk izvēlas nezināt. Tāpat viņa bija viena no spilgtākajām, ja ne spilgtākā persona to krievu vidū, kas iestājās par Latvijas neatkarību Atmodas gados. Un Kosteņecka daudz darīja arī Černobiļas katastrofas seku novēršanā iesaistīto Latvijas iedzīvotāju interešu aizstāvībā un atbalstā viņiem.