Kazhes pierakstu burtnīca

Parīze bija pilsēta, par kuru mana mamma sapņoja kopš bērnības un kuras ievērojamāko objektu novietojumu viņa pazina vēl ilgi pirms viņai reāli bija iespēja tajā nokļūt. Nezinu, vai noteicošais faktors tajā bija pāris gadi pagājušā gadsimta divdesmitajos, ko Parīzē bija pavadījis viņas tētis, vai arī mammas mīlestību pret visu francisko vairāk noteica Aleksandra Dimā romāni, vai arī viņas nebeidzamā jūsma par Napoleonu. Lai vai kā, bet līdz pat padomijas sabrukumam mammai nebija iespējas tikt ne tikai uz Parīzi, bet pat uz "draudzīgajām sociālisma valstīm". Un līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu mamma, protams, vispirms gribēja nokļūt savā sapņu pilsētā. Taču finansiālās iespējas bija tādas, kādas tās bija, proti, gaužām draņķīgas. Faktiski lielāko daļu no deviņdesmitajiem ne mammai, ne tētim nebija stabila darba, abi mani vecāki dzīvoja no dažāda veida "haltūrām". Tēta gadījumā tā bija visdažādākā veida elektronikas remontēšana mājas apstākļos, kas bija gaužām nepastāvīgs ienākumu avots, jo reizēm darba bija pārpārēm, reizēm - gandrīz necik. Mamma tikām primāri kļuva par privātskolotāju, mācīja latviešu un angļu valodas, reizēm arī franču valodu, matemātiku un gan jau vēl šo to citu. Bet ceļojumiem uz "dārgo Eiropu" ar to visu tāpat bija par īsu, taču mammai allaž bija gana radoša pieeja dzīvei, un līdz ar to Parīzē viņa nokļuva kā tūrisma grupas gide. Kā nekā - pat tur nekad nebijusi, viņa lieliski pazina Parīzi, itin labi runāja dažādās valodās, kas bija noderīgi pa ceļam uz Franciju, kā arī pietiekami veikli mācēja komunicēt, lai pārvarētu deviņdesmito gadu ceļošanas lielākās šausmas - poļu robežsargus.

Precīzi, cik reizes mamma devās šādās autobusu ekskursijās uz Franciju (ne vienmēr Parīze bija galvenais galamērķis), es tagad, protams, nepateikšu. Sevišķi augsts tas skaits, manuprāt, nebija, varētu būt kādas piecas līdz septiņas, bet mani līdz viņa paņēma vienā no šiem braucieniem, kas notika 1996. gada pavasarī (vai arī rudenī?). Mammai šis izbrauciens bija pa daļai atpūta, pa daļai darbs - "ganīt" deviņdesmito gadu latviešu tūristu grupu galīgi nebija vienkāršs uzdevums, jo, izrāvušies klasiskā kapitālisma pasaulē, tautieši reizēm kļuva totāli dulli, bet domāju, ka viņai bija liels gandarījums, ka viņai bija izdevies man nodrošināt pirmo vizīti viņas sapņu pilsētā nesalīdzināmi agrākā vecumā, nekā tas bija bijis iespējams viņai pašai.

Ar ko šis ceļojums ir īpašs - tā bija ne tikai mana pirmā vizīte tajā Eiropas daļā, kuras uz Dzelzs priekškaru bija raudzījusies no ārpuses, bet tas ir arī pirmais ceļojums, no kura man ir vismaz kaut kādas mūsu pašu uzņemtas bildes. Jā, tās ir drausmīgas kvalitātes, uzņemtas ar nožēlojamu tā laika ziepjutrauku, turklāt vēl ne vella nemākot fotografēt, bet tas tāpat ir labāk kā jebkādu bilžu trūkums no Sibīrijas un Krimas.

Piedzīvojumiem pilns bija pats ceļojuma sākums. Nezinu, vai tā tas bija pieņemts visām autobusu tūrēm uz Eiropu (bet izklausās gana loģiski), bet izbraukšana no Rīgas notika kaut kādā diezgan psihā nakts stundā, varētu būt, ka četros. Un, protams, izbraukšana bija no Rīgas centra. Mums, savukārt, nebija mašīnas, un arī sabiedriskais transports šādā nakts stundā nekursēja. Bija reizes, kad mammai izdevās sarunāt kādu no draugiem kā transportu līdz ekskursijas autobusa galapunktam, bet šī nebija viena no tām reizēm. Atceros, kā mēs stāvējām trolejbusa pieturā Kuldīgas un Vīlipa ielas krustojumā, veltīgi cerot ieraudzīt kādu garāmbraucošu taksometru (mašīnu jau tolaik vispār Rīgā bija būtiski mazāk). Un tad beidzot mūs uz centru paķēra kāds "privātais" - neatceros, vai tas bija nelegāls taksists vai vienkāršs garāmbraucējs, bet uz autobusu mēs kaut kā tikām, un vismaz sākās ceļojums gana mierīgi.

Tūristu grupa, kurā braucu uz Parīzi, man vismaz tolaik tika prezentētā kā "bijušie sportisti". Cik daudz tur bija reālu sportistu, nudien nezinu, oficiāli arī tolaik zināju, ka mūsu grupā bija divas izcilas atlētes: basketboliste Uļjana Semjonova un kamaniņu braucēja Vera Zozuļa. Vienīgajā grupas bildē, kas ir manā krājumā, Semjonovu, protams, atpazīt varētu jebkurš, Zozuļa ir kreisajā malā. Vai tur ir vēl kāda seja, kuru sporta līdzjutējiem vajadzētu atpazīt, man nav ne mazākās nojautas, un bildes kvalitāte arī par labu te nenāk.

Par to, cik ļoti šie tūristi bija sportisti, es droši atbildēt nevaru, bet pīpētāji viņi gan bija kvalitatīvi. Deviņdesmitajos gados smēķētājiem dzīve bija daudz vieglāka nekā mūsdienās, bet šajā konkrētajā autobusa ekskursijā tā viņiem bija tik laba, kādu neesmu vispār nekad citreiz pieredzējis. Proti, autobusa šoferiem nebija iebildumu, ka pasažieri autobusā smēķē, ar nosacījumu, ka viņi to nedara savās vietās, bet priekšā, blakus šoferiem. Man kā nesmēķējošam bērnam gan īsti vieglāk no tā, ka smēķēšana notika autobusa priekšgalā, nekļuva.

Šādu autobusa izbraucienu galvenā "fiška" vienmēr bija - maksimāli ātri izbraukt cauri Lietuvai un Polijai un nonākt "īstajā Eiropā". Tiesa, bija neprognozējamais faktors - Polijas robeža. Mammas pieredzē bija dažādi stāsti par poļu robežsargiem, kuri, vēlēdamies saņemt kādu oficiāli neparedzētu atlīdzību (visbiežāk - alkohola veidā) mēdza piekasīties visiem dīvainākajiem sīkumiem, pieprasīt dažādus random papīrus, kuru normāli nevienam nav līdzi, un tā tālāk. Šajā reizē nekādu sevišķu starpgadījumu nebija. Protams, bija jāiet pāris reizes visiem ar somām uz bagāžas pārbaudi un bija kaut kāds dīkstāves laiks, kad robežsargiem bija ēdienreize vai maiņas nodošana, bet noteikti varēja būt ļaunāk. Galvenā problēma, ilgi kavējoties uz robežas, bija tāda, ka autobusam pēc M braukšanas stundām nepieciešama N stundu stāvēšana (faktiski šī prasība laikam vairāk attiecās uz šoferiem, nevis pašu autobusu), līdz ar to juridiski līdz tādai Parīzei vienā piegājienā aizbraukt nebija iespējams, tālab maršrutā, atkarībā no situācijas, bija paredzētas pieturas uz 4 vai 8 stundām konkrētās vietās.

Mūsu pieturvieta turpceļā bija Berlīnē - kurā es tolaik, protams, arī nebiju bijis (kā jau teikts, šī bija vispār mana pirmā vizīte Rietumos). Tur mūs rīcībā bija astoņas stundas. Nezinu, kas tieši tur tika darīts ar grupu, bet, manuprāt, mamma ar ekskursantu pieskatīšanu tur nenodarbojās, bet devās ar mani pastaigā pa pilsētu, kā arī aizveda mani uz Berlīnes zooloģisko dārzu. Laikam jau šādās pilsētās parasti tūristiem deva "brīvo laiku", kas nozīmēja - aiziet paēst, apskatīties uz Sarkano lukturu rajonu (ja tāds šajā pilsētā ir) un varbūt nopirkt kādas īpaši noderīgas lietas. Neatkarīgi no tā, ko tur darīja Uļjana Semjonova un pārējie, mēs gājām pastaigā pa Unter den Linden un Tiergarten parku, bijām pie Brandenburgas vārtiem, apskatījāmies Siegessäule jeb Uzvaras kolonnu (ar uzkāpšanu tajā augšā), un aizgājām uz jau piesaukto zooloģisko dārzu (tolaik, protams, nezināju, ka Berlīnē tās sadalītās vēstures dēļ ir divi zoodārzi, apmeklējām populārāko no tiem - to, kas atrodas Rietumberlīnē). Tas man, protams, salīdzinoši ar Rīgas zoodārzu, šķita izcili grandiozs. Dzīvnieks, kas visvairāk palicis atmiņā? Degunradzis. Iespējams, tālab, ka Rīgā tādu nav un nebija.

Vēl Berlīne man saistās ar to, ka tur pirmo reizi dzīvē redzēju pilsētas satiksmē iekļautus veloceliņus. Nē, Rīgā, protams, arī tolaik bija veloceliņš - pa to biju jau daudz braukājis, tai skaitā palicis tur bez puses no priekšzoba, bet citā reizē - pārsitis degunu. Tomēr tā sauktais "Rubika veloceļš" tobrīd vispār nekādi nebija saistīts ar pārējo Rīgas satiksmes infrastruktūru, turklāt tas bija vienīgais veloceliņš ne tikai Rīgā, bet arī (tā man šķiet) visā Latvijā. Tikām Berlīnē arī tolaik veloceliņu jau bija daudz, un mamma mani stingri brīdināja, ka ļoti jāuzmanās ar to šķērsošanu (vai, Dievs pasarg, iešanu pa tiem), jo velosipēdists, daudz nedomādams, tevi notrieks. Tolaik domāju - sasodītie bezkauņas velosipēdisti! Tagad domāju - ak, nejēga es, kas nesaprata, ka uz veloceliņa vieta ir riteņbraucējiem un man kā gājējam tur tiešām nevajadzētu vazāties.

Autobuss un šoferi tikām bija atpūtušies, un mēs varējām turpināt piepīpēto braucienu uz Parīzi. Kas attiecas uz maršruta sadalījumu pa laikiem, precīzi es to, protams, neatceros, bet pēc situācijas apdomāšanas šķiet, ka tas viss ritēja citādāk, nekā mūsdienās. Proti, pēc manas loģikas no Rīgas līdz Berlīnei ir mazliet virs 1200 kilometriem, atbilstoši Google Maps tās būtu 14 stundas. Tā kā no Rīgas izbraucām naktī, tas nozīmē - Berlīnē vajadzētu ierasties tās pašas dienas vakarpusē. Bet tad atceries par robežām: Latvijas - Lietuvas, Lietuvas - Polija, Polijas - Vācijas. Pieņemt, ka katra no tām prasītu pa vienai stundai - tas būtu ļoti optimistisks scenārijs, reālāk būtu uz tām kopā atvēlēt piecas stundas. Tad, ja pieņem, ka no Rīgas autobuss izbrauc 4 no rīta, sanāktu 4 + 14 + 5 = 21, proti, ierašanās deviņos vakarā. Domājam tālāk - tūrisma autobuss nebrauc bez pieturām. Normāli ir, ka dienas laikā ir pāris pieturas šaubīgos ceļmalas lokālos, lai tur paēstu, kā arī papildu zaļās pieturas un vēl nepieciešamība izlocīt kājas, arī degviela šad tad jāuzpilda. Tad jau Berlīnes sasniegšana sanāktu labākajā gadījumā pusnaktī. Autobuss arī nebrauc (un vēl jo vairāk - tolaik nebrauca tādā ātrumā, kā tu brauktu ar privāto auto. Un, pats būtiskākais - tolaik Polijas ceļi bija šausmas, nebija tur nekādu autobāņu, tā vietā tu kūlies cauri neskaitāmām apdzīvotām vietām, pētīji jau tolaik plaši pārstāvētas "Skup palet" un līdzvērtīgas reklāmas, kā arī ceļmalas prostitūtas, kuru deviņdesmitajos bija daudz ne vien uz Maskavas šosejas Rīgā, bet arī visās ceļmalās Polijā. Un tad vairs nešķiet pārsteidzoši, ka pat ar naksnīgo izbraukšanu, Berlīnē autobuss ieradās vien nākamās dienas rīta (līdz ar to liela daļa Polijas tika izbraukta pa tumsu, mēģinot gulēt).

No Berlīnes līdz Parīzei ir vēl tūkstotis kilometru, bet tas arī tolaik bija braucams ātrāk, jo Vācījā gan autobāņus sāka būvēt vēl Hitlera laikos. Tomēr pēc loģikas sanāk - ja jau bijām pavadījuši astoņas stundas Berlīnē, tad diez vai Parīzē būsim ieradušies ātrāk kā ceļojuma trešās dienas rītā, tā vismaz vēsta mana izpratne par laika ritējumu.

Parīzē mēs palikām viesnīcā, kuru mana mamma pazina jau no iepriekšējiem braucieniem uz šo pilsētu un kura man tolaik šķita itin laba. Reāli nekā diža no tās noteikti nebija, zvaigznes, cik atceros, tai bija divas - bet ko gan es vispār tolaik biju pieredzējis? Tā noteikti bija smalkāka dzīvošana nekā manos iepriekšējos braucienos ārpus Latvijas.

Parīzē gan itin daudz kur biju kopā ne tikai ar mammu, bet arī pārējiem mūsu grupas braucējiem. Bijām pie Eifeļa torņa, kur visi pārējie devās augšā, bet mēs ar mammu palikām lejā. Mammai nebija sevišķi labas attiecības ar augstumu, turklāt viņa laikam jau bija bijusi augšā iepriekš, bet es ne tikai nemīlēju augstumu, bet arī apzinājos, ka brauciens augšā tornī - tie ir lieki tēriņi, un naudas mums daudz, protams, nebija.

Atkāpe: jāatzīst, ka attiecībā uz naudas lietām es bērnībā, protams, biju bērns. Proti, mūsu materiālo stāvokli es apzinājos epizodiski - bija situācijas, kad es lieliski zināju, ka "šis mums nav pa kabatai", bet citkārt itin bezkaunīgi diedelēju tam laikam dārgus pirkumus. Tā man galīgi nav skaidrs, kādā veidā maniem vecākiem radās līdzekļi man nākamā gada vasarā nopirkt pirmo "importa" velosipēdu, kurš maksāja tam laikam kosmiskos 109 latus (kaut kādā mērā es noteikti apzinājos, ka tas bija nopietns pirkums, tāpat vien jau tā summa man atmiņā nebūs palikusi).

Bijām arī Monmartrā, kur mamma atļāvās tēriņam - ielu māksliniece uzskicēja manu portretu. Šobrīd man attiecīgais priekšmets nav pieejams (atrodas kaut kur Kuldīgas ielas 20. numurā, bet neatceros, kur tieši), taču varu droši apgalvot - līdzība ar mani reālo tur nav mati augstākā.

Mamma noteikti daudz arī man personīgi stāstīja par Parīzes vēsturi un vietām, kuras apmeklējām, bet - kurš gan tīņa vecumā klausās vecākos un kurš gan tīņa vecumā klausās gidos? Es noteikti nē. Līdz ar to no saturiskās puses neko daudz izstāstīt nevaru.

Kādas vietas vēl atceros? Bijām Pompidū centrā, vienā no dīvainākajām būvēm Parīzē - ēkā, kura ir it kā izgriezta uz otru pusi, komunikācijām, kurām vajadzētu būt apsplēptām, atrodoties uz ēkas fasādes. Sākotnēji šo ēku daudzi uzskatīja par monstru, bet ar laiku tā, protams, kļuva par vienu no Parīzes simboliem.

Bijām izbraucienā ar kuģīti pa Sēnu - neko vairāk neatceros, kā tikai pašu faktu. Pēcāk braukts pa tik daudzām upēm ar tik daudziem kuģīšiem, ka ņem nu un atceries vienu konkrēto. Redzēju Svētās Dievmātes katedrāli, kura tolaik vēl nebija degusi.

Bijām Versaļā. Ārpusē droši vien. Varbūt arī iekšā? Nudien nezinu. Luvrā gan noteikti nebijām. Un pie Morisona kapa arī nē, jo mammai bija vienalga par tādu Morisonu. Un tolaik - arī par kapiem, katrā ziņā pat pie Oskara Vailda, kuru viņa gan ļoti cienīja, kapa viņa diez vai bija kādā no Parīzes apmeklējumiem bijusi.

Apmeklējām Parīzes moderno rajonu La Défense - arī debesskrāpjus redzēju pirmo reizi (tur gan noteikti biju ar mammu divatā), atklājot, ka Parīze - tā nav tikai impērijas vēsture.

Cik ilgi mēs tur bijām? Varētu būt, ka trīs vai četras dienas, bet nav jau tādai precīzai hronoloģijai arī sevišķas vērtības. Lai vai kā Parīze man toreiz ļoti patika (kā gan citādi, tā taču bija mammas mīļākā pilsēta!) un es noteikti domāju, ka salīdzinoši drīz tur atgriezīšos. Pat jautāju mammai, kā tas ir franciski: "Parīze, es tevi mīlu!" Un uzzināju, ka francūži nošķir mīlestību pret cilvēkiem no mīlestības pret cilvēkiem (tiesa, neesmu vairs tik ļoti drošs, ja jau ir filma "Paris, je t'aime", ko tu saki tādā pat veidā kā teiktu par cilvēku. Vēlākos sava mūža gados mamma mēdza runāt par to, ka grib vēl vienu reizi ar mani aizbraukt uz Parīzi, diemžēl tam nebija lemts piepildīties. Un arī es joprojām Parīzē neesmu atgriezies. Vai to vēlos? Iespējams, bet man Parīze noteikti nav viena no absolūtajām sapņu vietām.

Tad nāca atceļš. Tajā bija veselas divas pieturas pa četrām stundām katra: Ķelnē un Luksemburgā. No Ķelnes atceros divas lietas - katedrāli un beigtu balodi uz ielas. Kāpēc balodi? Tāpēc ka atceros, kaut ko ar mammu runājām par to, ka arī Vācijā sētnieki mēdz nebūt uzdevumu augstumos, jo balodis laikam izskatījās jau "pastāvējis" un neviens nebija papūlējies to novākt. Kāpēc katedrāli? Jo tā ir liela. Par Luksemburgu galvenokārt atceros pašu faktu kā tādu, un to, ka tur bija nocietinājuma mūri. Tikām būtiskākais ir tas, kur mēs nebijām. Tūristu grupa nopietni kurnēja par to, kālab maršrutā nav iekļauta Amsterdama, kura ir daudz saistošāka par kaut kādu tur Luksemburgu, jo... latvieši gribēja apskatīties uz prostitūtām skatlogos. Var jau saprast - eksotika. Tomēr maršruts paliek maršruts un, lai arī Vācijas - Nīderlandes robeža arī tolaik, pateicoties Šengenai, nebija problēma, vizīte pie Amsterdamas sievietēm (un ne tikai sievietēm!) izpalika. Vispār komunikācijā ar grupu mammai tajā reizē negāja viegli. Tobrīd, protams, uzskatīju, ka tie tūristi bija lohi, kas sagādāja manai mammai lieku darbu un sarežģījumus. Tagad - nezinu, man trūkst faktu, lai spriestu par to, kuram katrā situācijā bija taisnība, un patiesībā īsti arī neatceros, kādas bija tās situācijas, kur radās nesaskaņas. Ok, jautājumā par smēķēšanu autobusā joprojām piekrītu mammas uzskatam, ka tas nebija normāli.

Neatkarīgi no visām raizēm, ceļojums beidzās visiem sekmīgi, Latvijā atgriezāmies sveiki un veseli, un es varēju kādu brīdi justies gaužām lepns - jo biju redzējis Parīzi!