Planēta neHolivuda
Lidoju es mierīgi uz Rīgu no Budapeštas, un ieraudzīju sievietei otrpus ejai rokās grāmatu “Planēta neHolivuda”. Tā mani ieintriģēja, apskatījos, ka šis Ditas Rietumas darbs izdots pirms teju divdesmit gadiem, proti, diez vai to vajadzētu meklēt grāmatnīcās, bet bibliotēkās gan. Un tā nu ar Esteri aizbraucu uz Āgenskalna bibliotēku un tiku pie šīs grāmatas.
Grāmatā Dita Rietuma pievērsusies kino režisoriem, kuri (atbilstoši autores vērtējumam) darbojas ārpus Holivudas rāmjiem (pat tad, ja reizēm viņi tomēr filmē Holivudā), saglabājot savu īpašo rokrakstu un identitāti. Uzsvars - te runa ir par režisoriem, kuri bija aktuāli divtūkstošo gadu sākumā, vienlaikus - teju visi viņi ir aktīvi joprojām. Tiesa, ne visi viņi joprojām ir uzskatāmi vismaz kaut kādā mērā piederīgi “alternatīvajai” kino pasaulei. Īpaši tas attiecas uz diviem: Bezu Lūrmenu un Timu Bērtonu. Patiesībā jau arī tūkstošgades sākumā šie nebija “neholivudiski” režisori, bet Bērtons, kurš pēdējo divdesmit gadu laikā ir konstanti atražojis pats sevi, nu jau kādu laiku galīgi nešķiet kaut drusciņ aktuāls. Taču grāmata jau ir par stāvokli pirms divdesmit gadiem, nevis tagad.
Te nu varu teikt, ka grāmata šķiet noderīga tīri kā saraksts tam, ko varētu nākotnē paskatīties (lieki teikt, ka man pēdējā laikā ir diezgan vienalga par kino aktualitātēm, izņemot varbūt šo to pašmājās tapušu), un pāris filmas no šo režisoru krājuma pēdējās nedēļas laikā esmu jau noskatījies (tiesa, absolūti necenšoties sākt ar kaut ko vērtīgu un paliekošu, bet drīzāk - lai atslogotu smadzenes, varbūt vēl pienāks laiks, kad prasīsies kaut kā intelektuāli piesātināta, bet šobrīd īsti šāds režīms nav.
Līdzīgi kā tas ir ar mazāk seno Rietumas un Normunda Naumaņa (2015. gadā izdoto) grāmatu “500 visu laiku filmu filmas”, tā galīgi nav, ka man pilnībā ar autori saskanētu izpratne par to, ka ir paliekoša filma (objektīvi, protams, apzinos, ka Dita Rietuma šajā jautājumā ir tūkstošiem reižu kompetentāka par mani, taču vienlaikus tiesības uz savu redzējumu man tāpat ir), taču lasīt šo grāmatu (tajā ir arī intervijas ar teju visiem te piesauktajiem režisoriem) bija gana interesanti, un tā man atgādināja šādus tādus vārdus, par kuriem kādu laiku nebiju domājis.
Ja nu kas, te saraksts ar režisoriem, kuri, atbilstoši Ditas Rietumas interpretācijai, divtūkstošo gadu sākumā bija aktuālākie planētas neHolivudas iemītnieki: Pedro Almadovars, Alehandro Amenabars, Pols Tomass Andersons, Tims Bērtons, Džims Džārmušs, Atoms Egojans, Pīters Grīnevejs, Aki Kaurismeki, Takesi Kitano, brāļi Koeni, Deivids Kronenbergs, Deivids Linčs, Maiks Lī, Bezs Lūrmens, Fransuā Ozons, Romāns Polaņskis, Ulhrihs Seidls, Aleksandrs Sokurovs, Larss fon Trīrs. (ja nu kas - vienīgais režisors, kura nevienu filmu neesmu redzējis, ir Seidls (lai gan “Suņa dienas” kaut kad senos laikos biju plānojis skatīties, bet reāli līdz tam netiku). Būtu man lielāks grāmatu plaukts, es šo grāmatu gribētu tajā turēt, bet šobrīd iztikšu ar sarakstu, kas saglabāts digitāli.
Grāmatā Dita Rietuma pievērsusies kino režisoriem, kuri (atbilstoši autores vērtējumam) darbojas ārpus Holivudas rāmjiem (pat tad, ja reizēm viņi tomēr filmē Holivudā), saglabājot savu īpašo rokrakstu un identitāti. Uzsvars - te runa ir par režisoriem, kuri bija aktuāli divtūkstošo gadu sākumā, vienlaikus - teju visi viņi ir aktīvi joprojām. Tiesa, ne visi viņi joprojām ir uzskatāmi vismaz kaut kādā mērā piederīgi “alternatīvajai” kino pasaulei. Īpaši tas attiecas uz diviem: Bezu Lūrmenu un Timu Bērtonu. Patiesībā jau arī tūkstošgades sākumā šie nebija “neholivudiski” režisori, bet Bērtons, kurš pēdējo divdesmit gadu laikā ir konstanti atražojis pats sevi, nu jau kādu laiku galīgi nešķiet kaut drusciņ aktuāls. Taču grāmata jau ir par stāvokli pirms divdesmit gadiem, nevis tagad.
Te nu varu teikt, ka grāmata šķiet noderīga tīri kā saraksts tam, ko varētu nākotnē paskatīties (lieki teikt, ka man pēdējā laikā ir diezgan vienalga par kino aktualitātēm, izņemot varbūt šo to pašmājās tapušu), un pāris filmas no šo režisoru krājuma pēdējās nedēļas laikā esmu jau noskatījies (tiesa, absolūti necenšoties sākt ar kaut ko vērtīgu un paliekošu, bet drīzāk - lai atslogotu smadzenes, varbūt vēl pienāks laiks, kad prasīsies kaut kā intelektuāli piesātināta, bet šobrīd īsti šāds režīms nav.
Līdzīgi kā tas ir ar mazāk seno Rietumas un Normunda Naumaņa (2015. gadā izdoto) grāmatu “500 visu laiku filmu filmas”, tā galīgi nav, ka man pilnībā ar autori saskanētu izpratne par to, ka ir paliekoša filma (objektīvi, protams, apzinos, ka Dita Rietuma šajā jautājumā ir tūkstošiem reižu kompetentāka par mani, taču vienlaikus tiesības uz savu redzējumu man tāpat ir), taču lasīt šo grāmatu (tajā ir arī intervijas ar teju visiem te piesauktajiem režisoriem) bija gana interesanti, un tā man atgādināja šādus tādus vārdus, par kuriem kādu laiku nebiju domājis.
Ja nu kas, te saraksts ar režisoriem, kuri, atbilstoši Ditas Rietumas interpretācijai, divtūkstošo gadu sākumā bija aktuālākie planētas neHolivudas iemītnieki: Pedro Almadovars, Alehandro Amenabars, Pols Tomass Andersons, Tims Bērtons, Džims Džārmušs, Atoms Egojans, Pīters Grīnevejs, Aki Kaurismeki, Takesi Kitano, brāļi Koeni, Deivids Kronenbergs, Deivids Linčs, Maiks Lī, Bezs Lūrmens, Fransuā Ozons, Romāns Polaņskis, Ulhrihs Seidls, Aleksandrs Sokurovs, Larss fon Trīrs. (ja nu kas - vienīgais režisors, kura nevienu filmu neesmu redzējis, ir Seidls (lai gan “Suņa dienas” kaut kad senos laikos biju plānojis skatīties, bet reāli līdz tam netiku). Būtu man lielāks grāmatu plaukts, es šo grāmatu gribētu tajā turēt, bet šobrīd iztikšu ar sarakstu, kas saglabāts digitāli.
2022-09-27
comments powered by Disqus