Kazhes pierakstu burtnīca

Lai gan man patīk strīdēties, vienu faktu es neapstrīdēšu - Haruki Murakami ir ģēnijs. Tāpat viņš ir vienīgais japāņu rakstnieks, kuram ir pa īstam izdevies mani aizkustināt. Nav gan arī tā, ka es šausmīgi daudz būtu šīs valsts literatūrā iedziļinājies, bet Murakami manā iedomātajā zelta grāmatu plauktā pelnīti ieņem vienu no centrālajām vietām līdzās Umberto Eko, Milanam Kunderam, Kurtam Vonnegūtam, Frīdriham Dirrenmatam, Maksam Frišam, Ērikam Emanuēlam Šmitam, Viktoram Peļevinam un... laikam tas arī ir viss. Tātad "Uzvelkamā putna hronika". Uzreiz ir skaidrs, ka manā Murakami darbu hierarhijā tā ieņems visai augstu vietu, gluži vai pirmo īsti pārliecināts neesmu. Romāns ir ļoti apjomīgs un sižetiski komplicēts, lai gan no otras puses nekā komplicēta tur nav. Toru Okada ir pametis darbu juristu birojā , vispirms viņam pazūd kaķis, tad no viņa aiziet sieva. Atlikušo romāna daļu viņš mēģina sievu (vārdā Kumiko) atgūt. Izklausās triviāli? Tā nebūt nav. Sāksim ar to, ka šis romāns nav gluži standarta ikdienas psiholoģisko problēmu vēstījums, bet diezgan tipisks maģiskā reālisma produkts (te varētu runāt par apmēram tādu pašu pārbadīgā klātbūtni kā "Aitas medīšanas piedzīvojumos", bet noteikti mazāku nekā iekš "Hard-Boiled Wonderland"). Toru Okadas dzīve mistiskā veidā ir savijusies ar otrā pasaules kara notikumiem Manžūrijā (starp citu, par šo 2.p.k. daļu manas zināšanas ir fenomenāli sliktas). Romāna sešsimts lappušu ietvaros Murakami lasītāju aizved gan uz darba nometni Sibīrijā, gan uz mistisku istabu numur 208 viesnīcā paralēlajā pasaulē, gan divās dažādās akās (abās - izžuvušās, nevienā nemitinās Sadako), gan pie mongoļiem ādas maucējiem, gan pie dīvaina jauna cilvēka, kas nekad nerunā, un kuru sauc par Cinnamon, gan pie domu prostitūtas Krētas Kano, gan pie pusaugu meitenes May, kas aizraujas ar parūkām, gan, gan... Kaķis, starp citu, atgriežas. Par Kumiko neko neteikšu. Jā, vēl es neesmu pieminējis romāna ļaundari - Noboru Wataya. Romāna sākums, starp citu, ir pirmais stāsts no "The Elephant Vanishes", lai gan tas ir mazliet pārveidots, piemēram, mīklainā sieviete romānā paspēj vairāk pastāstīt par savām seksuālajām fantāzijām, bet Toru neko nepastāsta, kas viņa varētu būt. Jā, un Noboru Wanatabe, kaķis un cilvēks, ir pārvērtušies par Noboru Wataya, kāpēc tā, patiešām nezinu. Zinu tikai, ka Noboru Wataya (cilvēks) ir daudz nepatīkamāks, nekā tas šķita stāstā un kaķis pat romāna gaitā tiek pie jauna vārda - Makrele, lai pazustu asociācija ar Noboru. Īsti paskaidrot, kādā veidā viņš ir romāna antivaronis, es te laikam nevarēšu - lai gan ir skaidrs, ka viņš ir kaut kāda paralēlā versija Borisam Cilvēku dīrātājam, kamēr Toru Okada ir Leitinanta Mamijas un veterināra - Nutmegas tēva - cita variācija. Liela loma romānā ir dažādām sapņu sekvencēm, no kurām ne visi ir vienkārši sapņi, daļa no tiem notiek pilnīgi reāli, daži - daļēji, daži - neizskaidrojumi. Plus vēl putns, tas kas "the wind-up bird", taču tas ir nevis putns, kas tiek uzvilkts, bet putns, kas uzvelk. Uzvelk atsperi, kas atļauj pasaulei turpināt darboties. Ļoti komplicēti, ļoti intriģējoši, no lasīšanas nav iespējams atrauties. Šorīt pat mazliet nokavēju darbu, nevarēju neizlasīt pēdējās lappuses. Kā jau vienreiz to šeit teicu - Murakami ir ģēnijs.