Kazhes pierakstu burtnīca

Svens Oge Madsens Dānijā, kā izrādās, ir viens no populārakajiem rakstniekiem. Taču šis romāns pat nav tulkots angliski. Dīvaini, kā tas sagadījies, ka man to izdevās dabūt latviešu valodā. Cik dīvaini lai tas arī nebūtu, "Bezdievīgais farss" izrādījās patiešām lielisks romāns, daudz lieliskāks, nekā es būtu varējis iedomāties. Tā galvenais varonis ir kāds vīrietis vārdā Jespers (jeb Jazz-pers), kas atbilstoši kādam testam viņa mātes lasītā žurnālā ir uzskatāms par laimīgu cilvēku ar 74 punktiem no maksimālajiem 96. Šim Jesperam gadās iepazīties ar amerikānieti Meibelu un pavadīt kopā ar viņu nakti, bet nākamajā dienā Jesperam pazūd bezapziņa. Patiesībā, lai nesarežģītu jēdzienu "pazust bezapziņai", to varētu raksturot savādāk: Jespers redz savu nākotni (līdzīgi kā filmā Next), turklāt nākotni ar dažādām variācijām atkarībā no tā, kādu variantu viņš izvēlēsies vienā vai otrā situācijā. Taču ņemsim vērā, ka šis nav piedzīvojumu stāsts par bandītiem, kas grib uzspridzināt Losandželosu, bet gan komiski eksitenciāls vēstījums par vīrieti, kurš mēģina būt laimīgs un nedarīt vienlaikus sliktu arī cilvēkiem sev apkārt. Romāna galvenā vērtība droši vien ir tā neordinārajā formā. Proti, kad Svendam sadalās viņa bezapziņa (vai kā to lai savādāk raksturo), romāns sadalās vairākos vēstījumos, kas risinās paralēli un brīžiem ir pagrūti uztverami, tā ka nākas tīt lappuses uz atpakaļ un uz priekšu, lai saprastu, kas tieši šobrīd notiek un kāpēc. Kā es jau pirms brīža ierakstīju grāmatas aprakstā angliskajā Wikipedia (starp citu, ikviens ir welcome izlabot manis pieļautās gramatiskās kļūdas angļu valodā artiklā par šo grāmatu), šo romānu varētu salīdzināt ar brīvā džeza kompozīciju - te it kā ir kāda tēma, kas laiku pa laikam parādās variācijās, bet tā pastāvīgi mainās un lielākoties izklausās vairāk pēc improvizācijas, nekā pēc iepriekš izdomāta satura. Turklāt džezam vispār šajā romānā ir liela loma - Jespers ir džeza fans, kas spēlē vijoli, ko gan džezā grūi izmantot, toties džezu spēlē viņa iepazītais melnādainais vīrietis Lins, un romānā vairākās vietās pieminēti dažādi dzīves situāciju raksturojoši džeza skaņdarbi un it īpaši bezapziņas raksturošanai tiek izmantota Čārlija Pārkera mūzika. Šis romāns man bija ļoti patīkams atklājums nejauši bibliotēkā izvēlētu grāmatu vidū, un, ja nemaldos, labākais šī gada man iepriekš nezināma autora darbs (tādā ziņā, ka esmu šogad izlasījis vairākas patiešām lieliskas grāmatas, bet nevienu jaunu autoru "atklājis" vēl nebiju). Žēl tikai, ka nevienu citu Madsena darbu man tuvākajā laikā izlasīt laikam nespīd. Latviešu valodā vēl pieejams viņa romāns "Ļaut laikam ritēt". Vēl Rīgā var dabūt trīs viņa romānus dāņu valodā, bet man no tiem diža labuma nebūtu.