Kazhes pierakstu burtnīca

Kadzuo Išiguro es bez mazākajām šaubām varu atzīt par vienu no mūsdienu literatūras pīlāriem, kura daiļradē perfekti savijies japāņa miers un angļa miers. Katrs viņa romāns ir notikums. Katrs viņa romāns ir unikāls. Tāpat kā Umberto Eko (un tikai kā Umberto Eko) viņš spēj rakstīt visdažādākajos žanros un vienlaikus nezaudēt ne kripatiņu savas identitātes. Turklāt atšķirībā no Eko viņš ir tāds rakstnieks, kura darbi ir paredzēti daudziem un nevis tikai "fanātiķiem". "Kad mēs bijām bāreņi" ir viens no četriem viņa romāniem, kas attiecīgajos gados bija nokļuvuši prestižās Bukera prēmijas fināla pieciniekā ("Dienas atlikusī daļa" prēmiju arī vinnēja). Un šajā romānā viņš kārtējo reizi pievēršas citam žanram un rakstības stilam. Romāna galvenais varonis (un stāstītājs) Kristofers ir anglis, kas līdz apmēram desmit gadu vecumam dzīvojis Šahnajā līdz tur pazuda abi viņa vecāki, tad viņš tika nosūtīts uz Angliju, kur kļuva par detektīvu, kura dzīves galvenais uzdevums bija noskaidrot, kas un kāpēc nolaupījis viņa vecākus. Išiguro ļoti meistarīgi veido romāna vēstījumu, laiku pa laikam aizpildot iepriekšējo nodaļu caurumus ar atbildēm uz lasītāju jau ilgstoši mokošiem jautājumiem, bet tā īsti neko priekšlaicīgi neatklājot (vienīgais, kas ir visu laiku skaidrs, ka beigās būs kāds pavērsiens, kam vajadzētu likt uz visu šajā grāmatā skatīties savādāk nekā iepriekš, bet kāds šis pavērsiens būs, uzminēt ir ļoti pagrūti). Pats Kristofers ir tāds kā Šerloka Holmsa wannabe, taču mēs visā romāna garumā ne reizi neredzam nevienas viņa lietas atrisinājumu - reizēm tiek iezīmēti kāda nozieguma apstākļi un tas, ka viņš tur izgājis laukā kā uzvarētājs, bet kā tas reāli notiek - tas atliek lasītāja ziņā. Arī veids, kādā viņš meklē savu vecāku pēdas, ir ļoti dīvains, viņš visu laiku ir pārliecināts par vienotu versiju un pat gatavojas svinībām par godu vecāku atbrīvošanai pirms vēl jebko ir izdarījis. Kā jau tas raksturīgs Išiguro romāniem, līdzās specifiskajam sižetam virzās arī globālās pasaules riteņi (lielākā romāna daļa norit laikā starp pirmajiem diviem pasaules kariem), Šanhajā notiek cīņas par/pret opiju, japāņiem, angļiem un ne tikai ir savas intereses un savi plāni, bet Kristofers sevi uzskata par tādu kā supervaroni, kas varētu pašrocīgi atrisināt samilzušās problēmas. Kristoferu vispār ir grūti saprast - brīžiem viņš šķiet tik jauks, tik gudrs, bet citkārt viņš uzvedas kā absolūts aunapiere, sarunā visādas nejaucības un vēlāk to nožēlo. Arī es kā lasītājs ļoti ilgi nevarēju saprast, cik lielā mērā viņam vispār var uzticēties - ievērojot to, ka viņa bērnības atmiņas, kā to viņš pats vairākas reizes atzīst, nav īpaši precīzas un tajās var slēpties viss iespējamais. Katrā ziņā romāns ir tāds, ka es nevarēju nekādi vakarā to nolikt malā, lai ietu gulēt, bet dienas garumā visu laiku domāju, kas tajā notiks tālāk. Tas ir vienlaicīgi ļoti sižetiski piesātināts un spriedzes pārbagāts kā pieklājas detektīvromānam, bet tas ir arī mākslinieciski vērtīgs un dziļi individuālistisks kā jau autentisks mākslas darbs. Neapšaubāma literatūras pērle.