Kazhes pierakstu burtnīca

Nule kā es pārkāpju savus principus - rakstīt šeit par ierakstiem, kas atrodami manā MP3 disku kolekcijā. Bet kam gan ir domāti principi, ja ne lai tos pārkāptu? It īpaši, ja vienu albūmu šodien no kolekcijas esmu jau klausījies un aprakstījis, bet ir kaut kas cits, kas manu sirsniņu iekustinājis daudz vairāk par plānveidā klausīto mūziku. Tātad - Roberts Vaiets. Vislabāk (?) zināms kā tas mūziķis, kas ir paralizēts līdz jostasvietai pēc kritiena dzērumā laukā pa trešā stāva logu pirms vairāk kā trīsdesmit gadiem. Tāpat zināms kā kādreizējais Soft Machine dziedātājs un bundzinieks, Matching Mole līderis un ilggadējs Deivida Gilmora čoms. Viņa iepriekšējais solo albūmu Cuckooland daudzu cilvēku acīs bija labākais 2003.gada ieraksts. Tāds, lūk, ir šis 62 gadus vecais bārdainais vīrs. Ka "Comicopera" būs labs albūms, es nojautu jau kopš brīža, kad uzzināju par tā eksistenci. Ka tik labs - pat nenojautu. Tas ir pārsteidzoši, kādā veidā Vaiets spēj par spīti aizejošajiem gadiem izklausīties tieši tāds pats kā pirms 35-40 gadiem, kad tikai uzsāka savu muzikālo karjeru. Viņa dziesmas ir tādas ļoti dīvainas - vietām viņš ir džezisks, vietām - eksperimentāli dīvains, vietām - tik juteklisks, ka grūti iedomāties kaut ko spēcīgāku. Man personīgi viņa iecienītākais ieraksts joprojām ir Matching Mole debijas albūms, bet objektīvi vērtējot, Comicopera varētu būt labāks albūms par to. Šeit Vaiets ir saaicinājis daudzus savus draugus un domubiedrus un radījis patiešām paliekošu muzikālu produktu. Burvīgi skaista ir albūma viena no pirmajām dziesmām "Just as you are", kuras pirmos pantus diezgan Vaietiskā manierē dzied kāda sieviete, bet kad viņš beigās dzied pats, man pat gandrīz asaras acīs saskrien. Nevar nepieminēt arī "Be Serious", kurā džezs savijas ar gospelīgiem motīviem un kurā Vaiets apgalvo, ka viņš apskauž kristiešus un musulmaņus par to, ka viņi var būt par kaut ko ļoti pārliecināti. Šajā ierakstā parādās arī divas savstarpēji saistītas dziesmas - "A Beautiful Peace" un "A Beautiful War". Patiesībā jau šis ieraksts ir ļoti skumjš un lirisks, kā jau tas dominē Vaieta daiļradē, bet tās nav drūmās skumjas, bet gan tādas kā pacilājošas sēras, kuras Vaiets noslēdz ar spānisko "Hasta Siempre Comandante" - dziesmu Ernesto Če Gevaram (šīs dziesmas autors gan nav pats Vaiets). Skaisti, dievīgi skaisti, un neticami skaisti 2007.gadam. Lai arī es nesekoju mūsdienu mūzikas tendencēm, man tas būs šī gada labākais albūms. Un punkts.