Kazhes pierakstu burtnīca

Kino vecmeistara Maika Nikolsa "Čārlija Vilsona karš" ir viena no tām filmām, kuras Oskaru sezonā tukšā nepaliks. Un par ko tur lai brīnās? Pats Nikolss ir leģenda jau kopš sešdesmitos tapušās "Who`s afraid of Virgiania Woolf". Mūziku filmai rakstījis Džeimss Ņūtons Hauards, kas piedalās tikai lielos un ļoti lielos projektos. Un kas šeit ir galvenajās lomās? Toms Henkss, Filips Sīmors Hofmans un Džūlija Robertsa. Šādas filmas pēc definīcijas top, domājot par Oskariem. Diez vai filmas finansētāji patiešām cerēja tur ieguldītos 75 miljonus atpelnīt (lai gan - kas to lai zina) - šī nav no tām filmām, kuras var vienlaicīgi ieinteresēt gan kasi, gan Kinoakadēmiju (pat "Aviatoram", cik atceros, ar finansēm diži spoži negāja). Tas, kādā veidā viens amerikāņu kongresmenis panāk savas valsts aktīvu līdzdalību padomju karā Afganistānā, nav gluži tā tēma, kas varētu pievilnāt vidēji statistisko ASV kino skatītāju, kas par labākajām filmām uzskata tās, kurās ir pārģērbšanās par sievietēm un "nigga" joki. Un ar to es pat nevēlos būt snobisks un apgalvot, ka "Čārlija VIlsona karš" ir filma, kuru "parastais" cilvēks nesapratīs, bet tā ir radīta tikai tādiem izciliem eksemplāriem kā man. Filmas sižets ir apmēram sekojošs: Čārlijs Vilsons (Henkss) ir diezgan zemas reputācijas ASV kongresmenis no Teksasas, kuru ne pārāk interesē politika, bet pamatīgi interesē sievietes un narkotikas (kā viņš pamato to, ka viņa birojā strādā tikai jaunas pievilcīgas sievietes - ka viņš varot pats ļoti daudz ko apgūt, bet uzaudzēt pupus viņš nevarot - un tā ir ar visiem vīriešiem). Un tad viņam kāda ultra-labēju uzskat sieviete (Robertsa), ar kuru viņam ir kas vairāk kā tas ir viņa parasto sakaru gadījumā, lūdz, lai viņš aizbrauc uz Pakistānu un tur aprunājas ar vietējo prezidentu par ASV palīdzību afgāņu brīvības cīnītājiem. Tur izrādās, ka krievi ir vienkārši šausmīgi iekarotāji un ka amerikāņiem nav citas izvēles kā Afganistānai palīdzēt. Tad sākas naudas vākšana, Izraēlas uzpirkšana, lai tā pārdod amerikāņiem krievu ieročus un tā tālāk. Es sevi nesauktu par dižu vēstures ekspertu, bet komunistu/krievu demonizēšana šajā filmā, manuprāt, bija bišķi par spēcīgu, padarot afgāņus par tādiem kā jēriņiem. Filmas "mesidžs" gan it kā ir tāds, ka beigās amerikāņi izlaida kontroli no savām rokām un faktiski kļuva vainīgi pie talibu nākšanas pie varas (it kā kāds to apšaubītu!), bet citādi viņu mērķi pašā karā Afganistānā bija tīri un nesavtīgi - apkarot ļaunuma impēriju un palīdzēt nabaga neaizsargātajiem un nomocītajiem afgāņu brāļiem. Protams, ka šī filma sava satura dēļ arī Amerikā īsti pie sirds neiet nedz liberāļiem, nedz konservatīvajiem, bet tas jau ir cits jautājums. Ja tomēr pievērsties tādam jautājumam kā filmas pašas kvalitāte, es gribētu teikt, ka tā man vismaz šķita salīdzinoši pabāla - nekā fenomenāla jau tajā stabili nebija, tāda politiska filma (pat ne drāma - un arī ne komēdija, kā to nominēja vairākiem Zelta globusiem). Normāla filma, varbūt no tās var kaut ko uzzināt, varbūt pat kaut ko mācīties, bet mani tā emocionāli neuzrunāja, par citu cilvēku nepadarīja. Vai Akadēmija tai iedos kādu balvu, īstenībā drošs neesmu, varbūt vienīgi Filipam Sīmoram Hofmanam - viņa atveidotais Gusts bija diezgan labs tēls.