Kazhes pierakstu burtnīca

"Zelta kompass" ir viena no tām filmām, par kurām man ir grūti rakstīt, jo man pēc tās noskatīšanās tā arī neizveidojās konkrēts viedoklis par to - vai tā bija laba? slikta? adekvāta? tāda kā Poteriādes filmas? Nopietnāka? Iesākumam neliela fona informācija. Filma tapusi pēc pirmās daļas Filipa Pulmana triloģijā "His dark materials". Pulmana grāmatas savā būtībā (kā tiek visur apgalvots) esot 100% antireliģiskas un līdz ar to īpaši nepieņemamas konservatīviem kristiešiem. Protams, ka Holivudas filma bērniem nekad neuzdrīkstētos būt antireliģiska ekstremālā pakāpē, jo tādā gadījumā pārāk daudz evanģēlisko kristiešu to boikotētu un filmai nāktos iztikt bez kaut cik jēdzīgas peļņas. Jau par to vien es varu pateikt tikai vienu skaļu Boo!: manuprāt, īsta māksla nevar pastāvēt, ja uzdrīkstēšanās tiek aizstāta ar bailīgu politkorektumu vai kompromisu meklēšanu. Un jautājums nav par to, kas ir "aizvainotā" grupa - afroķīnieši, kristieši, ebreji, neonacisti vai homoseksuāli velosipēdisti. It īpaši tas nav stilīgi gadījumā, ja attiecīgā tēma pamatavotā ir bijusi centrālā. Jo, vismaz cik es saprotu, Pulmana romāni visvairāk ir tieši par to, kā "baznīca" apspiež un ierobežo cilvēkus un par to, kā notiek "abuse of power". Vispār droši vien būtu vērts tos izlasīt, bet nevaru galvot, ka es tā patiešām darīšu. Beidzot būtu laiks pastāstīt kaut nedaudz par filmas saturu, nevis to, kā šajā filmā nav. Ir meitenīte vārdā Laira, kas dzīvo pasaulē, kas paralēla mūsējai. Viņas pasaulē cilvēka dvēsele atrodas ārpus viņa ķermeņa dzīvnieka veidā (to sauc par dēmonu). Un šī Laira ir izredzētais bērns, kurai tiek iedots Zelta kompass, ar kuru iespējams uzzināt atbildi uz jebkuru jautājumu. Tikām ļaunais maģistrāts (kas faktiski ir kristīgā baznīca) vēlas šo kompasu iegūt sev un iznīcināt. Un šajā nolūkā pakaļ Lairai tiek nosūtīta viltīgā Kultjē kundze (Nikola Kidmena). Starp citu, Kidmenas personāžs kā ļaunā varone ir pietiekami interesants, jo salīdzinoši ar klasiskiem fantasy ļaunajiem, viņas tēlā ir vismaz kaut kāds dziļums un viņa vadās no kaut kā vairāk kā vienkāršas nelietības, tas ir neapšaubāms pluss. Otrs filmas pluss ir tās CGI daļa - datorgrafika šeit tiek izmantota ļoti pamatīgos daudzumos, bet profesionāli un man kā skatītājam netraucējoši. Tikām ir lietas, kas šajā filmā tā īsti nenostrādāja (manuprāt). Sāksim ar to, ka scenārijs tai ir pārmērīgi haotisks - visu laiku kaut kas it kā notiek, tiek ieviesti arvien jauni personāži, bet tam visam pietrūkst kaut kāda vienojoša skeleta, kas visu saliktu pa plauktiņiem, lai neizskatītos, ka filma ir veidota no savstarpēji nesaistītām ainām, kas vienkārši brutāli salīmētas kopā.
Kopumā droši vien varu teikt, ka īsti izdevusies šī filma nav. Es gan to centos skatīties iespējami pozitīvi (starp citu - īstenībā jau kaut nedaudz antikristietīga tā ir, bet reāli - ne vairāk par kaut vai to pašu "Da Vinči kodu" - proti, saglabājot predefinētās pieklājības robežas). Es droši vien būtu vēlējies, lai tā būtu sižetiski kompaktāka un drosmīgāka (btw., kas tas par sviestu, ka ziemeļu ļaundari runā krievu valodā? vai patiešām jaunais Aukstais karš ir jau TĀDĀ stadijā?). Ar aktieriem viss kārtībā, tāpat vizuāli utt, bet Krisam Vaicam kā režisoram un scenāristam es komplimentus noteikti neizteiktu. Protams, diez vai ko citu varētu gaidīt no "American Pie" režisora, kas rakstījis scenāriju otrajam "Trakajam profesoram".