Kazhes pierakstu burtnīca

Pagāja apmēram trīs mēneši kopš sāku spēlēt "Sam and Max" pirmo sezonu, līdz tiku līdz tās noslēgumam. It kā tur ir tikai sešas "sērijas", bet katra nākamā prasīja vairāk laika. Ne tādā ziņā, ka tā būtu grūtāk, bet tādā, ka apnika. Ja pirmās pāris sērijas izspēlēju ar patiesu prieku par šādu godīgu un kārtīgu kvestu, kas spēj eksistēt arī mūsdienu nežēlīgās datorindustrijas apstākļos, tad jo tuvāk beigām, jo vairāk jutos garlaikots. Pirmkārt, tāpēc ka man ne pārāk patika spēles veidotāju taupīgā pieeja. Proti, personāži un darbības vide katrā nākamajā sērijā ļoti izteikti recycloja iepriekšējo sēriju materiālu - šķiet, ka izstrādātāji nevēlējās radīt pārāk daudz modeļus, kā rezultātā man arvien vairāk gribējās kaut ko svaigu, kaut ko neredzētu, bet "Sems un Makss" visu laiku man baroja tos pašus vecos "Bosco`s Inconvenience Store" atrodamos cīsiņus. Kopējais spēles sižets grozās ap tēmu hipnotizēšana un katrā nākamajā sērijā galvenie varoņi risina kādu citu ar hipnozi saistītu problēmu. Reizēm situācijas ir asprātīgas, reizēm ne visai. Spēles galvenais trumpis ir tās galvenajos varoņos - suns Sems un trusis Makss ir droši vien viens no kolorītākajiem datorspēļu varoņu duetiem - šausmīgi garas un neizprotamas frāzes iecienījušajam Semam nemaz nevar iedomāties citu papildinājumu kā brutāli vardarbīgo un garīgi nedaudz traumēto Maksu. Diemžēl izņemot šos personāžus (kas, protams, nav Telltale studijas, bet gan oriģinālā "Sam&Max" izgudrotāju darba auglis) spēle piedāvā ļoti maz. Jā, ir epizodes, kurās es nevaru nesmieties, tas pats Bosco (nelaipns pārdevējs) brīžiem ir lielisks, bet lielos daudzumos tas kļūst pārāk nogurdinoši un apnicīgi. Kā rezultātā, ja pirmās sērijas spēlēju "godīgi", jo tuvāk nāca beigas, jo biežāk skatījos hintus - vienkārši nebija man vairs iekšā mēģināt pašam atrast risinājumus problēmām, kas mani tāpat ne pārāk saistīja. Un tas - par spīti tam, ka pārmērīgi ar spēlēšanu neaizrāvos, proti, man nevarētu pārmest sevišķi intensīvu spēlēšanu, kuras rezultātā pārāk ātri gāju no vienas sērijas pie otras un zaudēju spēles garšu. Kā jau minēju, no sākuma līdz beigām pagāja trīs mēneši, bet vismaz pēdējās divas sērijas spēlēju tikai tālab, lai varētu teikt, ka esmu ticis līdz spēles beigām. Spēles grafika nav nekas īpašs, bet tā arī nebūtu no tām lietām, pēc kurām es kvestos sevišķi dzenos. Dialogi - tie bija līmenī (lielākoties), bet skaidri varēja just, ka jo tuvāk beigām, jo švakāk spēles veidotājiem bijis ar izdomu (otrā Linkolna galvas parādīšanās bija pilnīgi stulba, īstenībā arī sērija ar kurmi neizcēlās ar oriģinalitāti). Daudzās situācijās bija arī tā, ka spēles veidotāji nebija īsti labi padomājuši par to, ka varētu situācijai būt arī cits risinājums (dabiskāks) par viņu piedāvāto. Spēles filozofija bija ok, spēles pasaule bija ok, bet sešas reizes dažādos ceļos meklēt līdzekļus, lai kaut ko iegādāties par neadekvātu summu Bosco veikalā - tas jau bija par daudz.