Les Petites Fugues
Neatceros vairs, kādā lapā es izlasīju, ka "Les Petites Fugues" esot visu laiku labākā Šveices filma. Katrā ziņā ilgākā laika periodā izdevās šo filmu iegūt un tagad arī noskatīties. Līdz ar to esmu pievienojis vēl vienu valsti sava kino projekta sarakstam, un pie reizes - noskatījies interesantu un īpatnēju filmu.
"Les Petites Fugues" (jeb "Mazās bēgšanas") ir ļoti klusa un piezemēta komēdija par kādu pusmūža fermas strādnieku vārdā Pipu, kas iegādājas mopēdu un savā nepavisam ne jaunajā vecumā sāk iepazīt dzīves mazāk staigātās takas - proti, darīt kaut ko, kas nav tieši saistīts ar viņa garlaicīgo darbu. Līdzās Pipam fermā dzīvo vēl virkne citu cilvēku - stingrais saimnieks ar savu tuklo sievu, viņa dēls, kurš vēlas pārņemt fermu savās rokās un to modernizēt, bezmērķīgā saimnieka meita, kura praktiski nerūpējas par savu dēlu, un visam klāt - sezonas strādnieks no Itālijas vārdā Luidži. Faktiski sižeta šajā filmā ir diezgan maz - Pips mācās braukt ar mopēdu, tad viņš iepazīstas ar bariņu motobraucēju un motokrosa sacīkstēs notiekošā konkursā laimē Polaroid fotoaparātu, ar kuru viņš pēcāk pamatīgi aizraujas. Plus vēl savas sižeta līnijas, lai arī atkal jau ne pārāk smagas un ne pārāk noteiktas ir pārējiem filmas personāžiem.
Kam šī filma ir līdzīga? Mirklī man pat grūti pateikt, bet zināmas asociācijas rodas ar franču kino tā mierīgākajās izpausmēs, un tas jau nav brīnums, jo šī ir "franču" Šveices filma, un līdz ar to nav brīnums, ka tieši Francijas kino to ietekmējis visvairāk. Iespējams, ka šī filma nav sevišķi atmiņā paliekoša, revolucionāra vai kādā citādā veidā izcila, taču, manuprāt, tā ir vienkārši ļoti jauka un mīļa filma, un neko diži vairāk es no tās arī neprasu.
comments powered by Disqus"Les Petites Fugues" (jeb "Mazās bēgšanas") ir ļoti klusa un piezemēta komēdija par kādu pusmūža fermas strādnieku vārdā Pipu, kas iegādājas mopēdu un savā nepavisam ne jaunajā vecumā sāk iepazīt dzīves mazāk staigātās takas - proti, darīt kaut ko, kas nav tieši saistīts ar viņa garlaicīgo darbu. Līdzās Pipam fermā dzīvo vēl virkne citu cilvēku - stingrais saimnieks ar savu tuklo sievu, viņa dēls, kurš vēlas pārņemt fermu savās rokās un to modernizēt, bezmērķīgā saimnieka meita, kura praktiski nerūpējas par savu dēlu, un visam klāt - sezonas strādnieks no Itālijas vārdā Luidži. Faktiski sižeta šajā filmā ir diezgan maz - Pips mācās braukt ar mopēdu, tad viņš iepazīstas ar bariņu motobraucēju un motokrosa sacīkstēs notiekošā konkursā laimē Polaroid fotoaparātu, ar kuru viņš pēcāk pamatīgi aizraujas. Plus vēl savas sižeta līnijas, lai arī atkal jau ne pārāk smagas un ne pārāk noteiktas ir pārējiem filmas personāžiem.
Kam šī filma ir līdzīga? Mirklī man pat grūti pateikt, bet zināmas asociācijas rodas ar franču kino tā mierīgākajās izpausmēs, un tas jau nav brīnums, jo šī ir "franču" Šveices filma, un līdz ar to nav brīnums, ka tieši Francijas kino to ietekmējis visvairāk. Iespējams, ka šī filma nav sevišķi atmiņā paliekoša, revolucionāra vai kādā citādā veidā izcila, taču, manuprāt, tā ir vienkārši ļoti jauka un mīļa filma, un neko diži vairāk es no tās arī neprasu.