Kazhes pierakstu burtnīca

Par šo filmu vairums cilvēku sajūsminājās jau pirms diviem gadiem, bet man ilgi to noskatīties šķita neiespējami. Filma, kuras galvenajam varonim ir paralizēts viss, izņemot vienu aci, šķita nedaudz pārāk depresīva. Arī tagad to beidzot noskatījos galvenokārt tāpēc, ka nesen noskatījāmies "My left foot", kuras varonim bija paralizēts viss, izņemot kreiso kāju. Patiesībā jāatzīst, ka šādu filmu ir diezgan daudz - vēl bija "The sea inside", kuras varonis arī bija pilnībā paralizēts. Interesanti, vai ne, ka ka šādas filmas parasti arī izpelnās gan skatītāju, gan kritiķu mīlestību. Varbūt papētīt šo fenomenu dziļāk? Nā, laikam tā nedarīšu. Izrādījās, ka tiem cilvēkiem, kas teica, ka šī filma ir ļoti skaista un emocionāla, ir pilnīga taisnība. Filma tiešām ir ļoti skaista un emocionāla, un tās viena no pamatatziņām ir ietverta galvenā varoņa apgalvojumā, ka viņam, izņemot aci, nav paralizētas divas lietas - atmiņas un fantāzija, un tas nemaz nav maz. Kā teikt - ļoti motivējoša filma. Un vienlaikus, protams, diezgan smaga (ar šādu tematiku tai gan būtu grūti tādai nebūt). Iespējams, ka es no tās gaidīju vēl mazliet vairāk, nekā tā man patiesībā sniedza, bet arī tāda, kā tā bija, šī ir viena no jaukākajām filmām, ko šogad esmu redzējis. Un, protams, man ir vienalga, cik daudz vispirms sevi pašu uzlaboja Žans Dominiks Bobī, pārvēršot savu dzīvi par grāmatu, bet pēc tam - filmas scenārists. Man nav svarīgi, ka šis stāsts varbūt nav 100% vēsturiskajai realitātei atbilstošs, jo tas ir pilnīgi atbilstošs šīs filmas realitātei, un filma ir lieliska.