Kazhes pierakstu burtnīca

Kas to būtu domājis, ka noskatīšos vēl vienu no Žaka Tatī filmu - pēc "Ilo kunga brīvdienām" neuzjutu sevišķu vēlmi iepazīt šo režisoru tuvāk, taču izrādījās, ka par savu nākamo filmu pēc "Brīvdienām" Tatī tika pie Oskara balvas par labāko filmu svešvalodā un likumsakarīgi - man vajadzēja to noskatīties. Un, cik šokējoši tas lai arī nebūtu, šī filma man patika ievērojami labāk nekā tās priekšgājēja. Recepti īpaši izmainījis Tatī netika - atkal jau viņš pats atveido titullomu, atkal filmā ir visai maz dialogu (lai arī - vismaz nedaudz vairāk nekā "Brīvdienās"), un atkal jau filmai ir diezgan maz īsta sižeta. Bet šoreiz tas muļķīgais humors ar pamuļķo, bet labsirdīgo varoni nostrādā. Protams, varbūt te ierunājas tikai mana suņu mīlestība - kā nekā šajā filmā visai prominentā lomā ir brūns taksis, kas pamatīgi līdzinās Čipim, bet varbūt te tomēr ir kaut kas vairāk. Šoreiz Ilo kungs tiek rādīts kontrastā ar viņa māsas ģimeni, un tieši tā pamatā dara filmu labu, kamēr pats Ilo kungs ir līdzīgs kā otrā manis skatītajā Tatī filmā. Mesjē Arpels ir rūpnīcas direktors, kura dzīves vide ir maksimāli moderna un tehnoloģiski attīstīta, bet absolūti bezpersoniska. Viņa un viņa sievas dzīve ir viena vienīga ārišķība, lai varētu parādīt citiem, kā viņi dzīvo, bet ne pašas dzīves izbaudīšana. Un viens no viņu atainojuma centrālajiem jokiem ir saistīts ar strūklaku zivs formā, kura izvietota ģimenes mājas pagalmā un kura tiek ieslēgta tikai tad, kad tuvojas svarīgi ciemiņi. Faktiski Arpels un viņa kundze ir tik neizturami pašapzinīgi, ka pat ģimenes taksis pie pirmās izdevības tinas projām no mājām, lai klaiņotu pa ielām kopā ar citiem suņiem - bezpajumtniekiem. Nav šī, protams, nekāda super augstā un smalkā māksla, bet filma ir jautra un patīkama. Pat negaidīju, ka man tā varētu patikt. Jā, vērts pieminēt, ka lai arī filma ir visnotaļ veca, tā ir krāsaina - tā ka tu nevari attaisnoties, ka neskaties melnbaltas filmas, lai izvairītos no "Mana onkuļa" iepazīšanas.