Kazhes pierakstu burtnīca

Žaks Tatī (kā šodien atklāju un kā iepriekš nenojautu) ir viens no sava laikmeta (pirms jaunā viļņa) franču nozīmīgākajiem kino režisoriem. Tā kā viņš pats jaunības dienās piestrādājis par mīmu (lūk, viena īsteni franciska profesija), nav brīnums, ka arī viņa filmas īpaši neizceļas ar lielu runāšanas daudzumu. Filmas galveno varoni - Ilo kungu - atveido pats Žaks Tatī. Filmas sižets ir ļoti nosacīti izsakāms: Ilo kungs ieradies Francijas dienvidu kūrortpilsētiņā, lai tur pavadītu savu vasaras atvaļinājumu. Ciematiņā notiek daudz visādu muļķīgu un vairāk vai mazāk komisku notikumu, kas lielā mērā man atsauc atmiņā mēmo kino (kas šajā filmā tiek vēl papildu stiprināts, izmantojot klavieru plinkšķināšanu un mazliet paātrinātu filmas tempu. Nekā īpaša, ko filmas sakarā atstāstīt, man nav, skatījos to pavirši, īpaši nebēdājoties, ka franču valodu nezinu un subtitrus nedabūju - tā kā Ilo kungs visas filmas garumā pasaka labi ja pāris sakarīgas frāzes, bez valodas zināšanām te var visnotaļ labi iztikt. Laikam varētu teikt, ka Tatī iet pa Bastera Kītona pēdām (nevis Čārlija Čaplina uz 100% fizisko joku), taču es personīgi neesmu šāda veida kino mākslas cienītājs. Un vispār - reti kura vairāk kā 50 gadus veca filma spēj mani ieinteresēt, "Ilo kunga brīvdienas", nav viena no tām.