Броненосец Потёмкин
Ja jau esmu ticis līdz mēmajam kino, vienkārši obligātā kārtā bija jānoskatās "Bruņukuģis Potjomkins" - neapšaubāmi slavenākā Sergeja Eizenšteina uzņemtā filma, aģitkino klasika.
Ja kopumā tādas super vecās filmas parasti ir visai grūti skatāmas, par "Bruņukuģi" varu teikt daudz atzinīgus vārdus - filma tīri vizuāli ir neapšaubāms šedevrs. Jā, tās sižets nav nekāds spožais, aktierspēle ir atbilstoša 90 gadus veciem standartiem un vēstījums ir ne gluži aktuāls, bet kādi tur ir episki skati! Te tikai vieni vienīgi slavas vārdi veltāmi Eduardam Tisē - operatoram no Liepājas, kas uzņēma Potjomkinu. Un nav tā, ka filma būtu ievērojama tikai dažu labāk zināmo ainu dēļ - ar bērnu ratiņiem uz Odesas trepēm, tārpiem gaļā vai kaut ko tamlīdzīgu - tīri estētiski ļoti spēcīgs ir vai katrs filmas kadrs. Un iekrāsotais sarkanais karogs arī ļoti labi iederas filmā.
Patiesībā es pat esmu drusku pārsteigts par to, ka filmas sižeta pamatlīnija ir gana patiesa, jo sākotnēji biju pārliecināts, ka tas ir tikai kino propagandas elements - dumpis uz "Potjomkina" patiešām sākās pēc tam, kad matroži atteicās ēst zupu ar tārpainu gaļu, bet kuģa vadība piedraudēja boršča neēdājus nošaut un pat grasījās šos draudus vērst par patiesību. Protams, no tā varu tikai veikt pašsaprotamo secinājumu - 1905.gada revolūcija pilnīgi noteikti notika pelnīti - situācija Krievijas impērijā bija tāda, ka pie varas esošie bija godam pelnījuši pieredzēto.
Vienīgais, kas šajā filmā varētu būt nācis par labu, būtu atteikšanās no kartiņām ar tekstiem - jo uz tām parādās baigi jau nu banāls propagandas materiāls. Minūti ilgs tekstuāls ievads un tālāk - tikai darbība varētu darīt šo filmu vēl spēcīgāku. Bet tas nemaina lietas būtību - šī ir filma, pret kuru laiks ir bijis ļoti žēlīgs un tā 21.gadsimta skatītājus spēj uzrunāt gandrīz tikpat skaļi kā savus laikabiedrus.
Ja kopumā tādas super vecās filmas parasti ir visai grūti skatāmas, par "Bruņukuģi" varu teikt daudz atzinīgus vārdus - filma tīri vizuāli ir neapšaubāms šedevrs. Jā, tās sižets nav nekāds spožais, aktierspēle ir atbilstoša 90 gadus veciem standartiem un vēstījums ir ne gluži aktuāls, bet kādi tur ir episki skati! Te tikai vieni vienīgi slavas vārdi veltāmi Eduardam Tisē - operatoram no Liepājas, kas uzņēma Potjomkinu. Un nav tā, ka filma būtu ievērojama tikai dažu labāk zināmo ainu dēļ - ar bērnu ratiņiem uz Odesas trepēm, tārpiem gaļā vai kaut ko tamlīdzīgu - tīri estētiski ļoti spēcīgs ir vai katrs filmas kadrs. Un iekrāsotais sarkanais karogs arī ļoti labi iederas filmā.
Patiesībā es pat esmu drusku pārsteigts par to, ka filmas sižeta pamatlīnija ir gana patiesa, jo sākotnēji biju pārliecināts, ka tas ir tikai kino propagandas elements - dumpis uz "Potjomkina" patiešām sākās pēc tam, kad matroži atteicās ēst zupu ar tārpainu gaļu, bet kuģa vadība piedraudēja boršča neēdājus nošaut un pat grasījās šos draudus vērst par patiesību. Protams, no tā varu tikai veikt pašsaprotamo secinājumu - 1905.gada revolūcija pilnīgi noteikti notika pelnīti - situācija Krievijas impērijā bija tāda, ka pie varas esošie bija godam pelnījuši pieredzēto.
Vienīgais, kas šajā filmā varētu būt nācis par labu, būtu atteikšanās no kartiņām ar tekstiem - jo uz tām parādās baigi jau nu banāls propagandas materiāls. Minūti ilgs tekstuāls ievads un tālāk - tikai darbība varētu darīt šo filmu vēl spēcīgāku. Bet tas nemaina lietas būtību - šī ir filma, pret kuru laiks ir bijis ļoti žēlīgs un tā 21.gadsimta skatītājus spēj uzrunāt gandrīz tikpat skaļi kā savus laikabiedrus.
2014-01-26
comments powered by Disqus