Сталкер
"Stalkeris" manā sarakstā ar filmām, kuras kaut kad vajadzētu noskatīties, dzīvoja ļoti ilgi, ne mazāk kā piecus gadus. Izkļūt no šī saraksta filmai palīdzēja nejaušība - vakar, konstatējis, ka šajā sarakstā bija precīzi 50 filmas, izlēmu izvēlēties vienu uz dullo, un izvēle krita par labu "Stalkerim".
Pirms pieciem gadiem izlasīju brāļu Strugacku "Pikniku ceļmalā", bet būtu pārspīlējums apgalvot, ka šī filma ir veidota, balstoties uz grāmatas satura. No grāmatas šeit ir atlicis tik vien kā jēdzieni par Zonu un stalkeriem, viss pārējais lielākoties ir paša Tarkovska vīzija.
Jāatzīst, ka liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās, ka ainas, kuras norisinās Zonā, ir krāsainas, jo kaut kad iepriekš biju sācis skatīties filmas ievadu, kurš ir ne tikai melnbalts, bet pat gandrīz monohroms.
Filmā ir trīs centrālie personāži, kuri nav tik glauni, lai katram no viņiem būtu savs vārds, tik vien kā iesaukas: Stalkeris, Rakstnieks un Profesors. Stalkeris abus pārējos pavada uz Zonu, kur viņi apmeklēs Istabu, kurā piepildās vēlešanās. Filma nav īsti par vēlēšanos piepildīšanos un vēl jo vairāk tā nav par piedzīvojumiem, kas viņus sagaida ceļā. Jo principā - nekādu piedzīvojumu nav, par ko jau filmas sākumā Rakstnieks stāsta smalkai sievietei. "Скучно, господа, скучно. Вот в средние века скучно не было: тогда в каждом доме был домовой, а в каждой церкви – Бог." Faktiski visa filma ir viena liela citātu vācele, kur katra frāze ir spārnota un gatava aizlaisties tālēs zilajās.
Īsti nevaru saprast, vai man filma patika vai nē. No vienas puses - izņemot interesanto operatora darbu, tajā ir gaužām maz kaut kā tāda ko redzēt, visu Zonas pasauli mūsdienās ļoti vienkārši var inscenēt jebkurā pamestā padomju armijas bāzē. No otras - filmā uzdotie jautājumi ir mūžīgi un aktuāli, un veids, kādā tie tiek uzdoti - gaužām atraktīvs. Ļoti dīvaina filma, par kuru grūti skaidri formulēt savu viedokli.
Nezinu, vai patika - bet noskatīties noteikti vajadzēja.
Pirms pieciem gadiem izlasīju brāļu Strugacku "Pikniku ceļmalā", bet būtu pārspīlējums apgalvot, ka šī filma ir veidota, balstoties uz grāmatas satura. No grāmatas šeit ir atlicis tik vien kā jēdzieni par Zonu un stalkeriem, viss pārējais lielākoties ir paša Tarkovska vīzija.
Jāatzīst, ka liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās, ka ainas, kuras norisinās Zonā, ir krāsainas, jo kaut kad iepriekš biju sācis skatīties filmas ievadu, kurš ir ne tikai melnbalts, bet pat gandrīz monohroms.
Filmā ir trīs centrālie personāži, kuri nav tik glauni, lai katram no viņiem būtu savs vārds, tik vien kā iesaukas: Stalkeris, Rakstnieks un Profesors. Stalkeris abus pārējos pavada uz Zonu, kur viņi apmeklēs Istabu, kurā piepildās vēlešanās. Filma nav īsti par vēlēšanos piepildīšanos un vēl jo vairāk tā nav par piedzīvojumiem, kas viņus sagaida ceļā. Jo principā - nekādu piedzīvojumu nav, par ko jau filmas sākumā Rakstnieks stāsta smalkai sievietei. "Скучно, господа, скучно. Вот в средние века скучно не было: тогда в каждом доме был домовой, а в каждой церкви – Бог." Faktiski visa filma ir viena liela citātu vācele, kur katra frāze ir spārnota un gatava aizlaisties tālēs zilajās.
Īsti nevaru saprast, vai man filma patika vai nē. No vienas puses - izņemot interesanto operatora darbu, tajā ir gaužām maz kaut kā tāda ko redzēt, visu Zonas pasauli mūsdienās ļoti vienkārši var inscenēt jebkurā pamestā padomju armijas bāzē. No otras - filmā uzdotie jautājumi ir mūžīgi un aktuāli, un veids, kādā tie tiek uzdoti - gaužām atraktīvs. Ļoti dīvaina filma, par kuru grūti skaidri formulēt savu viedokli.
Nezinu, vai patika - bet noskatīties noteikti vajadzēja.
2013-03-10
comments powered by Disqus