A Steady Drip, Drip, Drip

Sparks ir viena no tām senos laikos populārajām grupām, par kuràm diez vai daudzi mēdz iedomāties tādā kontekstā kā: "Nez, vai šie vēl pastāv?" Šķiet, ka pēdējo reizi plašākas masas viņi sasniedza ar "When Do I Get to Sing My Way", kas bija pirms 30 gadiem. Taču patiesībā brāļi Kārli visus šos gadus ir bijuši muzikāli aktīvi un radījuši virkni patiešām interesantu ierakstu, turklāt stilistiski gana daudzveidīgu. Jā, jaunu "Kimono My House" viņi neierakstīs nekad kaut vai tāpēc, ka Raselam Maelam sen vairs nav tāda balss kā jaunībā, bet brāļi ir gana saprātīgi, lai jebkuros laikos uzsvērtu savas stiprās puses, nevis blamētos ar to, kas nesanāk.

Jaunākais viņu veikums varbūt gluži nevelk līdz vēlīnai pērlei, bet arī te ir vairāki našķi. Pirmkārt, jāizceļ deju un klasiskās mūzikas krosovers "Stravinsky's Only Hit", kas kaut kādā mērā varētu būt sava laikmeta "Roll over Beethoven", tikai melodisko tematiskāks.

Vēl es noteikti izceltu "iPhone" - skaņdarbu, kurā jau Ādamam Ieva pārmet, ka viņš viņā neklausās, un šī skaņdarba piedziedājums varētu būt aktuāls teju katram mūsdienu cilvēkam:
Put your fucking iPhone down and listen to me
Put your fucking iPhone down and listen to me
Listen to me


Kas vēl man patika: "Sainthood Is Not In Your Future" (arī forša tēma), "Lawnmower", vēl daži skaņdarbi.

Ja kas - patiesībā man varbūt nemaz nav taisnība par to, cik ļoti nezināmi mūsdienās ir Sparks - pateicoties zemajiem ierakstu tirgošanas apjomiem, mūsdienās pat tāda grupa kā Sparks var britu albumu topā tikt desmitniekā, kas gan nenozīmē, ka tai fanu būtu skaitliski ļoti daudz, tomēr pilnīgi aizmirsti viņi nav, un manā skatījumā - labi, ka tā.

2020-12-13
8
comments powered by Disqus