Вий
"Vijs" parasti tiek dēvēts par pirmo un pēdējo Padomju Savienībā uzņemto šausmu filmu. Jāņem gan vērā, ka jēdziens "šausmu filma" ir ļoti stiepts un ar zināmu pacenšanos es varētu visai labi pamatot, ka daudzas socreālisma kanonam atbilstošas filmas patiesībā ir daudz šausmīgākas nekā šī kino lente, bet šajā brīdī ar demagoģiju nenodarbošos.
Vispār jau "Viju" es kaut kad visai sen esmu jau skatījies - bet tas patiešām bija sen, ja pat šajā nu jau visai antīkajā blogā tam apliecinājumus neatrodu. Līdz ar to sanāca, ka vakar skatījos filmu gandrīz kā no jauna.
Interesanti, protams, bija skatīšanās apstākļi - Kalnciema ielas kvartāla "bedrē", kuras funkcijas man līdz šim nemaz nebija skaidras, notika padomju šausmu kino veltīts vakars, kurā izrādīja šo un vēl vienu filmu. "Vija" laikā skatītāju bija ļoti daudz, un tā kā es ierados pēdējā brīdī, būtu pārspīlēti manu sēdvietu nodēvēt par izcilu, bet nekas - uz otro filmu jau komforta līmenis bija daudz augstāks, tiesa - kļuva arī vēss.
Hmm, vajadzētu laikam mazliet pastāstīt par pašu filmu. Tā ir veidota pēc tāda paša nosaukuma Gogoļa stāsta motīviem, galvenais varonis ir kāds garīgās augstskolas students (tā laikam precīzāk var raksturot vārdu "bursaks"), kurš ir nogalinājis raganu, kura izrādījusies bijusi vietējā augstmaņa/bagātnieka meita, kura pēdējā stundiņā pieprasījusi, lai tieši šis čalis viņu trīs naktis apdzied baznīcā. Ar pamatīgas alkohola lietošanas palīdzību čalis sadūšojas, bet katra nākamā nakts ir baisāka, un pēdējā naktī ragana, viņa nomērdēšanai palīgā izsauc Viju.
Vispār jau, protams, pēc starptautiskiem standartiem šī filma nav nekāds šausmu kino, taču padomju izpratnē laikam ir gan, kaut vai tāpēc, ka filmā notiekošajam nav zinātniska izskaidrojuma. Specefekti lielākoties ieguvuši komisku paskatu, bet tas vispār ir raksturīgs sešdesmito-septiņdesmito gadu kino specefektiem, un reāli šajā filmā ir daudz vairāk iespēju pasmieties kā no jebkā nobīties, bet ar to laikam jau vajadzētu rēķināties.
Vai tas ir labas kvalitātes kino? Nē, noteikti nē, principā drīzāk - vēsturisks kuriozs, bet pietiekami skatāms vēsturisks kuriozs.
Vispār jau "Viju" es kaut kad visai sen esmu jau skatījies - bet tas patiešām bija sen, ja pat šajā nu jau visai antīkajā blogā tam apliecinājumus neatrodu. Līdz ar to sanāca, ka vakar skatījos filmu gandrīz kā no jauna.
Interesanti, protams, bija skatīšanās apstākļi - Kalnciema ielas kvartāla "bedrē", kuras funkcijas man līdz šim nemaz nebija skaidras, notika padomju šausmu kino veltīts vakars, kurā izrādīja šo un vēl vienu filmu. "Vija" laikā skatītāju bija ļoti daudz, un tā kā es ierados pēdējā brīdī, būtu pārspīlēti manu sēdvietu nodēvēt par izcilu, bet nekas - uz otro filmu jau komforta līmenis bija daudz augstāks, tiesa - kļuva arī vēss.
Hmm, vajadzētu laikam mazliet pastāstīt par pašu filmu. Tā ir veidota pēc tāda paša nosaukuma Gogoļa stāsta motīviem, galvenais varonis ir kāds garīgās augstskolas students (tā laikam precīzāk var raksturot vārdu "bursaks"), kurš ir nogalinājis raganu, kura izrādījusies bijusi vietējā augstmaņa/bagātnieka meita, kura pēdējā stundiņā pieprasījusi, lai tieši šis čalis viņu trīs naktis apdzied baznīcā. Ar pamatīgas alkohola lietošanas palīdzību čalis sadūšojas, bet katra nākamā nakts ir baisāka, un pēdējā naktī ragana, viņa nomērdēšanai palīgā izsauc Viju.
Vispār jau, protams, pēc starptautiskiem standartiem šī filma nav nekāds šausmu kino, taču padomju izpratnē laikam ir gan, kaut vai tāpēc, ka filmā notiekošajam nav zinātniska izskaidrojuma. Specefekti lielākoties ieguvuši komisku paskatu, bet tas vispār ir raksturīgs sešdesmito-septiņdesmito gadu kino specefektiem, un reāli šajā filmā ir daudz vairāk iespēju pasmieties kā no jebkā nobīties, bet ar to laikam jau vajadzētu rēķināties.
Vai tas ir labas kvalitātes kino? Nē, noteikti nē, principā drīzāk - vēsturisks kuriozs, bet pietiekami skatāms vēsturisks kuriozs.
2013-08-28
comments powered by Disqus