Kazhes pierakstu burtnīca

Ir dažādi veidi, kā atskatīties pagātnē un noteikt, kad tieši sākās šis divdiennieks Oslo. Lai neietu pārmērīgi garā loģikas ķēdē, par atskaites punktu ņemšu 2015. gada 2. maiju. Tas ir datums, kad Marina un es viens otram teicām "Jā" Kuldīgas dzimtsarakstu nodaļā. Pārceļamies desmit gadus uz priekšu - tas pats datums, tikai gads jau 2025., un vieta arī cita - Rozulas skola un mūsu kāzu desmit gadu jubilejas ballītē (tam pasākumam atskaite netapa, man personīgi svarīgākā daļa - tur spēlēja "Grēcīgie partizāni"). Šajā ballītē mēs saņēmām kādu īpašu dāvanu: aviobiļetes ceļojumam ar nezināmu galamērķi, un bez bērniem. Nedēļas nogale septembrī. Marinai bija drusku lielāka kā man ziņkāre noskaidrot - kur tad tieši mēs lidosim, bet es (kā jau to varētu no manis sagaidīt) biju noskaņots necensties atšķetināt mīklu par gaidāmo ceļojuma virzienu un vai tajā vispār saplānots jebkas vairāk kā pats lidojums.

No rīta Norvēģija pēkšņi kļuva civilizēta. Nē, bet nopietni! Ceļš kļuva ja ne gluži plats, tad pilnīgi braucams noteikti, un dažviet kalniem vairs nevajadzēja braukt apkārt, bet tiem cauri bija izrakti tuneļi. Jā, bez avārijas izejām un iekšpusē bija tāda sajūta, ka tu brauc cauri taisnajai zarnai (vai kādiem citiem cilvēka iekšējiem orgāniem, līdzīgi kā zinātniskās fantastikas filmās, kur zinātnieks samazina kuģi, kura ekipāžai jāveic kāda operācija mikroskopiskā līmenī). Arī paši norvēģi tuneļus laikam uzskata par kādu brīnumu, kā nekā tos tikai pavisam nesen sākuši būvēt, tālab katra tuneļa galā ir pa slēpnim. Dažus tādus arī atradām. Blakus tuneļiem (pa kalna ārpusi), protams, iet tradicionālā vecā šoseja, taču tās posmi parasti ir automašīnām slēgti, jo neviens vairs šos ceļus neuztur.