Kazhes pierakstu burtnīca

Hofštatera grāmatā "Goedel, Escher, Bach" minēts sekojošs it kā gaužām vienkāršs matemātisks uzdevums: noteikt, vai skaitlis ir brīnumains vai nav. Proti, tu ņem patvaļīgu naturālu skaitli N un pielieto sekojošu algoritmu:

Lēnām un neatlaidīgi turpinu lasīt Duglasa Hofštatera "Goedel, Escher, Bach: an Eternal Golden Braid". Lai arī visticamākais ar šo grāmatu galā netikšu vēl vismaz dažus mēnešus, tā varētu pretendēt uz tādas grāmatas statusu, kas uz mani atstājusi vislielāko iespaidu pēdējo n gadu laikā. Tāpēc arī necenšos to pievarēt pārāk ātri, jo kāda gan jēga ir pārmērīgi ātri pārskriet pāri grāmatai, kas tevi motivē uz domāšanu un dod iedvesmu un idejas. Tieši šīs grāmatas iespaidā uzrakstīju savus divus pēdējos stāstus - Mana pēdējā dziesma un Dusmas against the Machine. Protams, ka ne jau tieši no grāmatas ietekmējos, bet tā kalpoja par idejisku atspēriena punktu. Un ja būtu man pacietība realizēt citas idejas, šādu stāstu būtu vairāk. Turklāt tieši šī grāmata man radīja domu, ka varbūt vajadzētu atsākt studijas. Pēdējais punkts gan ir zem milzīgas jautājuma zīmes - bet ko var zināt, varbūt tomēr kādreiz...

Jau pirms kāda laika man no Amazona pienāca Gödel, Escher, Bach. Vakar pirmo reizi kaut nedaudz to pašķirstīju un uzdūros sekojošam uzdevumam:

Somehow I never had thought about it previously but now I`ve begun to wonder - why is it usually implied that the best approximation to a number ending with .5 is up and not down? (of course, there are exceptions when the rounding is performed to marks in school/university, but I`m talking about the mathematical and not "emotional" rounding)