Kazhes pierakstu burtnīca

Šo filmu mēs skatījāmies pamatā tādēļ, lai nebūtu jāskatās kaut kas īpaši smagnējs. Un kas gan var būt mazāk smagnējs par komēdiju, kas paredzēta tīņiem? Patiesībā šis stāsts ir vecs kā pati pasaule. To izmantojis gan Šekspīrs "Divpadsmitajā naktī", gan Rovans Atkinsons "Melnajā čūskā", gan Toms Stopards filmā "Iemīlējies Šekspīrs", gan es stāstā "Kūtnieku Augusta māsa (un dēls)" (šis stāsts gan vēl nav tapis). Pamatdoma: meitene pārģērbjas par savu brāli, lai varētu darīt kaut ko tādu, ko kā sieviete viņa darīt nevar. Ne jau čurāt stāvus, protams. Un ne jau braukt ar mašīnu (ierunājas seksists, kas pats gan nekāds dižais brumbinātājs nav). Tas, ko sieviete nedrīkst darīt, ir spēlēt futbolu (to, ko stulbie amerikāņi sauc par sokeru). Šādā nolūkā, lai varētu ar večiem uzbumbot, Viola pāriet uz sava brāļa skolu, kamēr tas pats ar čomiem Londonā pielejas gluži līks, lai varētu iesist vārtus savam bijušajam bojfrendam. Pa starpam, protams, Viola iemīlās komandas līderī Djūkā, savukārt pašām Violā (kas izskatās pēc sievietes-lesbietes un nevis pēc veča) ieķeras skolas smukulīte Olīvija. Vispār dažādu mīlas peripētiju un pārpratumu šajā filmā netrūkst, tāpat kā smieklīgas futbola spēles, kur var redzēt, ka amerikāņi knapi iztēlojas, kas tas vispār ir par sportaveidu. Kā tāda filma, protams, ir totāls fufelis - ne tur komiskums, ne tur sižets, ne tur kas. Taču kā izklaide ar popkornu (kura mums gan nebija), ja nav jāmaksā par kino biļetēm, pilnīgi normāla. Protams, var paredzēt, ka pēc pāris nedēļām es vairs tikai aptuveni iztēlošos, par ko tā filma bija. "Kūtnieku Augusta māsa" - tā gan ir pilnīgi cita štelle.