Kazhes pierakstu burtnīca

Bobs Dilans nu gan nekad nav bijis no maniem iecienītākajiem mūzīkiem, tomēr man jāatzīst, ka tas vecis, kas izpilda šo ierakstu, nav nekāds Bobs Dilans. Protams, es apzinos, ka Bobs Dilans nav vairs tas džekiņš, kas dziedāja "The Times they are A-changin`" un ka "Like a rolling stone" arī ir vēstures elements, nevis aktuāla dziesma, tomēr "Modern TImes" Bobs Dilans nav tas, ko es no viņa gribētu sagaidīt. Pozitiīvi ir tas, ka viņš nav arī tik bezcerīgi garlaicīgs, kā bija iepriekš savās sliktākajās kompozīcijās, bet negatīvi ir tas, ka viņā nav nekā tāda, kas mani interesētu. Viņš izklausās vēl vecāks, nekā praktiski ir, tā "Spirit on the water" izpildot, izklausās, ka viņam ir vienlaikus aizsmakums, ciet deguns un 85 gadi. Muzikāli šis disks ir visai kantrijisks, kas nav nekāds brīnums, lai gan es labprātāk izvēlos Dilanu folksīgu, nevis kantrijīgu. Teksti viņam kā allaž ir stiprā puse, bet muzikāli, nu, nezinu, man kaut kā neinteresē ikviena veča ieraksts tikai tāpēc, ka pirms 40 gadiem viņš ir bijis ģeniāls. Diemžēl ģēnijs rokmūzikā lielākoties nedzīvo ilgi, un Bobs Dilans ir tipisks piemērs, kad tikai viņa fani katru jaunu albūmu sagaida uz "urrā!", bet praktiski viņš jau sen ir pārvērties par dinozauru. Tāpat kā Pols Makartnijs un gandrīz visi citi mani elki (ok, Dilans nav mans elks). Šos ierakstus var klausīties ne sliktāk kā daudzus jauno mūziķu albūmus, bet paša mūziķa karjeras kontekstā tie liek tikai notraust kādu asaru un uzlikt labāk kādu viņa plati no dienām, kad zāle bija zaļāka (citēju Sīci).