Kazhes pierakstu burtnīca

Nesaprotu, kā es kādreiz šito elektronisko mēslu varēju klausīties! Nu, labi, zināmā mērā saprotu, es tomēr biju riktīgs Queen fans, bet tagad gan es no šī albūma ļoti maz ko gribu klausīties atkal un atkal. Kaut gan nē - es atkal ņemu par stipru, tur ir arī savas pozitīvās puses, bet negatīvo arī netrūkst. Piemēram, pirmā dziesma - "One Vision" - foršs ģitāras rifiņš, muļķīgs teksts un iekačājošs ritms, ļoti popsīgs piedziedājums, vispār - var klausīties. Taču dziesmas, kas nebija hīti - vienkārši vāks. "Don`t lose your head" - nekādas sakarīgas struktūras, smirdīgi sintezatori, murgs totāls. "Gimme the prize" - varbūt filmā par Kalnieti tā dziesma vēl bija iederīga, bet patstāvīgi to klausīties to ir mocības un var just, ka tas ir tipisks albūma tukšās vietas aizpildījums. "One Year of Love" - es zinu, ka Džons Dīkons nav nekāds mega jestrais tips, kas varētu sacerēt interesantas un oriģinālas kompozīcijas, bet pat pēc viņa standartiem šī dziesma ir mazām meitenēm paredzēts sūds uz kociņa, turklāt tajā vispār neparādās ģitāra. "Pain is so close to pleasure" - pretīgas sintētiskas bungas, smieklīga dziedāšana un tas arī viss. Kādreiz man ļoti patika "Princes of the Universe", bet tā labi padomājot, ja nebūtu "Kalnieša" seriāla, arī šo dziesmu es diez vai īpaši bieži gribētu dzirdēt, kaut gan, nē, varbūt arī gribētu, tā tomēr ir tāda forša ģitāras kompozīcija. Vēl albūmā ir "Who wants to live forever" - atkal viena totāli "kalnietiska" dziesma, kuru kādreiz klausījos ar lielu prieku, bet vispār tā ir kompozīcija, kurā "nekas nenotiek". Kas vēl paliek - "A kind of magic" - atkal jau pārāk sintētiska skaņa, lai to varētu tagad klausīties ar lielu prieku, nu un, visbeidzot, "Friends will be friends". Šo dziesmu es tomēr joprojām uzskatu par skaistu, kaut kāda varbūt mazliet samākslota sirsnība tajā ir atrodama un to es patiešām varu klausīties atkal un atkal. Tomēr albūms, kurā ir viena laba dziesma, dažās normālas un vairākas draņķīgas, nekādi nav uzskatāms par kaut ko pozitīvu.