Kazhes pierakstu burtnīca

Kad "Eurythmics" atgriezās pirms nu jau 8 gadiem, man personīgi šķita, ka tas ir ļoti liels notikums - viena no visu laiku lielākajām grupām pēc ilgākas prombūtnes ieraksta jaunu albūmu, turklāt gan Ennija Lenoksa, gan Deivs Stjuarts izskatījās tādi stilīgi, nevis kā veci ļempaki.
Un abi divi grupas singli mani arī pārliecināja. "17 Again" gan lielā mērā balstījās "Sweet Dreams" noskaņās (pat iekļaujot dziesmā savas klasiskās kompozīcijas piedziedājumu), bet stīgu vadītais aranžējums darīja to par baudāmu muzikālu mirkli. "I Saved The World Toninght" ar savu izteikti Džeims-Bondisko skanējumu bija pat vēl labāks (lai gan Bondiskais elements manā skatījumā nemaz tāds pluss nav). Pārējās albūma dziesmas es tolaik nemaz tā kārtīgi nenoklausījos. Protams, ka deviņdesmito Eurythmics nav tāds pats kā astoņdesmito gadu Eurythmics. Sintīpops ir pazudis, tā vietā "Power to the meek" izklausās pēc kādas britpopa grupas - kaut kas pa vidu starp Blur un Pulp. "Beautiful Child" ir easy listening akustiska balāde, ja tur fonā nebūtu visā albūmā klāt esošais orķestris, es pat pateiktu, ka tā izklausās pēc Šerilas Krovas un Šenaijas Tveinas krustojuma. Protams, "Peace" nav īpaši roķīgs albūms, lai arī dažas tā kompozīcijas ir gana roķīgas (man personīgi īpaši patīk "I want it all" ar tās piedziedājumu "I want it all - I don`t know what it is - but I want it now", kurā jaušama zināma ironija par Queen tāda paša nosaukuma dziesmu, kurā arī īpaši nav skaidrots, ko tieši Merkūrijam tik ļoti vajadzēja). Tomēr vairāk te ir tādu kompozīciju kā "Forever" (atkal nejaukt ar Queen klasiskā "Who wants to live forever" instrumentālo versiju, kas saucās vienkārši "Forever"), kurā Ennija dzied tādā manierē, kādu vēlāk praktizēja Anastacia. Jā, īstenībā šo divu dziedātāju vokālos ir šis tas kopīgs, vienīgi Anastacia nekad nav izklausījusies tik sirsnīgā Ennija. Vienīgi žēl, ka es tāpat par īstu fanu kļūt nespēju - pārāk FM radio draudzīgs ir šis formāts, lai par tādu stāvētu un kristu.