Symphony of Enchanted Lands
Nupat es sevi esmu pārsteidzis - kā izrādās, man patīk simfoniskais metāls. Dīvaini, ka nebiju to piefiksējis iepriekš. Manas atmiņas saistībā ar šo "Rhapsody" ierakstu būtībā bija pilnīgi nekādas, nekad nebiju tam pievērsis sevišķu vērību, bet tagad atklāju, ka tas ir patiešām skaists.
Protams, pāris mīnusiņi tam ir - pirmkārt, te būtu vērts pieminēt grupas vokālista diezgan neglīto akcentu, dziedot angliski, nepateikt, ka Rhapsody ir itāļi un nevis angļi nav īpaši grūti. Otrs mīnuss ir saistīts ar ieraksta tematiku - tas vēsta par kaut kādu episku cīņu starp gaismas un tumsas spēkiem, kur iesaistās apburti zobeni, pūķi un citi triviāli sūdi. Nevaru sevi nosaukt par gana lielu dungeons&dragons cienītāju, lai šāda tematika man šķistu pievilcīga.
Toties, kas man patīk ļoti labi, tas ir smagā metāla un klasiskās mūzikas minstrojums, kuru "Rhapsody" spēlē - piemēram tāda kompozīcija kā "Emerald Sword" savā daudzdaļīgumā un pacilājošajā noskaņojumā uz mani atstāj pat ļoti spēcīgu iespaidu un arī operas gaumē veidotais vokāls man šķiet daudz simpātiskāks par daudzu metāla grupu izmantoto sātanisko rēkšanu, šeit no sātanisma patiesībā nav ne tik cik melns aiz naga. "Wisdom of the kings" varētu par noraksturot par viduslaiku metālu - tas iesākas kā klusa minstreļu laikmeta akustiska kompozīcija, tālāk iesaistās fona dziedatāju koris un zibens ātrumā spelētas ģitāras. Pa brīžam varu atrast šeit paralēles ar Dream Theater, taču arī tā grupa man taču patīk tīri labi, līdz ar to man nebūtu ne mazākā pamata žēloties par "Rhapsody" sniegto muzikālo piedāvājumu. Protams, es apzinos, ka klasiskās mūzikas elementi, kurus grupa izmanto, noteikti ievērojami nepārsniedz "basic" līmeni, bet atmosfēriskuma ziņā šis ieraksts patiešām ir tuvs ideālam un tā kā šeit metāla komponents nekādi nepārsniedz 50% no visas mūzikas, tas nekļūst pārāk uzmācīgs. Vispār, ja tā godīgi, ja tas nebūtu pozicionēts kā metāls, to varētu pat nosaukt par klasisko mūziku ar mūsdienu mūzikas elementiem, un, ja reizēm dažādu stilu saplūdinājumi izrādās pagalam neveiksmīgi, tad šis konkrētais Rhapsody ieraksts ir tik labs, ka man pat ir radusies dīvaina vēlme noklausīties vēl kaut ko no viņu repertuāra. Un tas jau patiešām ir diezgan šokējoši.
Es nezinu, vai šāda mūzika varētu patikt gluži ikvienam, domāju, ka tomēr nē, taču, ja salīdzina ar visiem neskaitāmajiem ausis griezošajiem metāla apakšžanriem, Rhapsody ir gandrīz vai ikvienai ausij draudzīgi. Un to varētu izmantot skaņu celiņā kādai nākamajai Broken Sword daļai.
Protams, pāris mīnusiņi tam ir - pirmkārt, te būtu vērts pieminēt grupas vokālista diezgan neglīto akcentu, dziedot angliski, nepateikt, ka Rhapsody ir itāļi un nevis angļi nav īpaši grūti. Otrs mīnuss ir saistīts ar ieraksta tematiku - tas vēsta par kaut kādu episku cīņu starp gaismas un tumsas spēkiem, kur iesaistās apburti zobeni, pūķi un citi triviāli sūdi. Nevaru sevi nosaukt par gana lielu dungeons&dragons cienītāju, lai šāda tematika man šķistu pievilcīga.
Toties, kas man patīk ļoti labi, tas ir smagā metāla un klasiskās mūzikas minstrojums, kuru "Rhapsody" spēlē - piemēram tāda kompozīcija kā "Emerald Sword" savā daudzdaļīgumā un pacilājošajā noskaņojumā uz mani atstāj pat ļoti spēcīgu iespaidu un arī operas gaumē veidotais vokāls man šķiet daudz simpātiskāks par daudzu metāla grupu izmantoto sātanisko rēkšanu, šeit no sātanisma patiesībā nav ne tik cik melns aiz naga. "Wisdom of the kings" varētu par noraksturot par viduslaiku metālu - tas iesākas kā klusa minstreļu laikmeta akustiska kompozīcija, tālāk iesaistās fona dziedatāju koris un zibens ātrumā spelētas ģitāras. Pa brīžam varu atrast šeit paralēles ar Dream Theater, taču arī tā grupa man taču patīk tīri labi, līdz ar to man nebūtu ne mazākā pamata žēloties par "Rhapsody" sniegto muzikālo piedāvājumu. Protams, es apzinos, ka klasiskās mūzikas elementi, kurus grupa izmanto, noteikti ievērojami nepārsniedz "basic" līmeni, bet atmosfēriskuma ziņā šis ieraksts patiešām ir tuvs ideālam un tā kā šeit metāla komponents nekādi nepārsniedz 50% no visas mūzikas, tas nekļūst pārāk uzmācīgs. Vispār, ja tā godīgi, ja tas nebūtu pozicionēts kā metāls, to varētu pat nosaukt par klasisko mūziku ar mūsdienu mūzikas elementiem, un, ja reizēm dažādu stilu saplūdinājumi izrādās pagalam neveiksmīgi, tad šis konkrētais Rhapsody ieraksts ir tik labs, ka man pat ir radusies dīvaina vēlme noklausīties vēl kaut ko no viņu repertuāra. Un tas jau patiešām ir diezgan šokējoši.
Es nezinu, vai šāda mūzika varētu patikt gluži ikvienam, domāju, ka tomēr nē, taču, ja salīdzina ar visiem neskaitāmajiem ausis griezošajiem metāla apakšžanriem, Rhapsody ir gandrīz vai ikvienai ausij draudzīgi. Un to varētu izmantot skaņu celiņā kādai nākamajai Broken Sword daļai.
2007-05-04
comments powered by Disqus