Nimrod
Grupas Green Day trešais lielās ierakstu kompānijas paspārnē izdotais albūms lielākoties netiek dēvēts par grupas karjeras virsotni, lai arī viens būtisks pluss tam noteikti ir - tajā Green Day pirmo reizi sāk eksperimentēt un spēlēt kaut ko mazliet savādāku nekā savas tradicionālās un praktiski identiskās trīs akordu dziesmas.
Un trakākais ir tas, ka tieši netriviālās kompozīcijas sagādā vai visas šī ieraksta interesantākās minūtes - vai tas būtu ar vijoles čīgāšanu aizsāktais "Hitchin` A Ride", kas ir pirmā izteikti ne-panciskā dziesma grupas vēsturē (nu, okei, varbūt ne gluži izteikti nepanciska, bet tās ritms un melodija ir šīs grupas kontekstā pārsteidzoši netriviāli). Pārējās savdabīgās kompozīcijas ir "King for a day" ar tās ievadošo karnevālisko sajūtu, kas gan patiesībā ir diezgan tipiska Green Day dziesma, bet taures skaņas padara to par atmiņā paliekošāku par 90% šīs blices produkcijas, kā arī balāde "Good Riddance (Time of your life)", kas iezīmēja grupas prioritāšu pārbīdīšanos no pop-panka uz pop-roku, vismaz pieminēt pankus šīs dziesmas kontekstā es patiešām negribētu. Ceturtais singls no albūma bija "Nice Guys Finish Last", kas gan ir maksimāli tipiska Green Day kompozīcija iz tādas kategorijas, kādu ir kaudzēm visos šīs bandas albūmos. Kā reiz lasīju NRA apskatā šīs grupas izlasei - Green Day mūzika ir vienkārša kā dēlis, toties neuzmācīga. Žēl tikai, ka patiešām daudzveidības te ir katastrofāli maz (līdzīga problēma, kā tā, ar ko sirgst "Blink 182") - "The Grouch", "Scattered", "Worry Rock", "Platypus", "Jinx", "Haushinka", "Reject", "Take Back", "Prosthetic Head" - visas šīs dziesmas ir tik tipiskas albūma vietas aizpildītājas, ka pat Valdis Zalters uz viņu fona neizskatās pēc tukšas vietas. Vispār no gandrīz 50 albūma minūtēm apmēram kāda trešdaļa-puse ir tā daļa, kuru būtu vērts klausīties vairāk kā vienu reizi, kamēr kopumā šis ir no tiem ierakstiem, kurus tu vari ļoti labi klausīties, krāsojot sienas vai mazgājot grīdu, bet kas tev neliks par sevi atcerēties pēc darba pabeigšanas. Līdz ar to neiesaku izmantot Green Day kā pamatēdienu, tusiņā lai jau tev šī mūzika fonā skan, bet nav vērts izlikties, ka tā ir kaut kas vairāk.
Un trakākais ir tas, ka tieši netriviālās kompozīcijas sagādā vai visas šī ieraksta interesantākās minūtes - vai tas būtu ar vijoles čīgāšanu aizsāktais "Hitchin` A Ride", kas ir pirmā izteikti ne-panciskā dziesma grupas vēsturē (nu, okei, varbūt ne gluži izteikti nepanciska, bet tās ritms un melodija ir šīs grupas kontekstā pārsteidzoši netriviāli). Pārējās savdabīgās kompozīcijas ir "King for a day" ar tās ievadošo karnevālisko sajūtu, kas gan patiesībā ir diezgan tipiska Green Day dziesma, bet taures skaņas padara to par atmiņā paliekošāku par 90% šīs blices produkcijas, kā arī balāde "Good Riddance (Time of your life)", kas iezīmēja grupas prioritāšu pārbīdīšanos no pop-panka uz pop-roku, vismaz pieminēt pankus šīs dziesmas kontekstā es patiešām negribētu. Ceturtais singls no albūma bija "Nice Guys Finish Last", kas gan ir maksimāli tipiska Green Day kompozīcija iz tādas kategorijas, kādu ir kaudzēm visos šīs bandas albūmos. Kā reiz lasīju NRA apskatā šīs grupas izlasei - Green Day mūzika ir vienkārša kā dēlis, toties neuzmācīga. Žēl tikai, ka patiešām daudzveidības te ir katastrofāli maz (līdzīga problēma, kā tā, ar ko sirgst "Blink 182") - "The Grouch", "Scattered", "Worry Rock", "Platypus", "Jinx", "Haushinka", "Reject", "Take Back", "Prosthetic Head" - visas šīs dziesmas ir tik tipiskas albūma vietas aizpildītājas, ka pat Valdis Zalters uz viņu fona neizskatās pēc tukšas vietas. Vispār no gandrīz 50 albūma minūtēm apmēram kāda trešdaļa-puse ir tā daļa, kuru būtu vērts klausīties vairāk kā vienu reizi, kamēr kopumā šis ir no tiem ierakstiem, kurus tu vari ļoti labi klausīties, krāsojot sienas vai mazgājot grīdu, bet kas tev neliks par sevi atcerēties pēc darba pabeigšanas. Līdz ar to neiesaku izmantot Green Day kā pamatēdienu, tusiņā lai jau tev šī mūzika fonā skan, bet nav vērts izlikties, ka tā ir kaut kas vairāk.
2007-05-31
comments powered by Disqus